Labdien! Kā lai atbrīvojos no skaudības? Esmu kristiete jau sen. Cenšos vienmēr nožēlot šo grēku, vienalga izjūtu skaudību. Man skauž viss līdz absurdiem sīkumiem. It sevišķi tuvākajām māsām Kristū, gan arī kolēģēm darbā. Man ir 37 gadi, joprojām nav ģimenes. Skauž, ka kādai ir vīrs un viņa bauda vīra mīlestību, skauž, ka ir skaistākas drēbes utt. Saprotu, ka mīlestība neskauž. Ceņšos sev dažādi iestāstīt, ka cilvēks ir pelnījis to, kas viņam pieder un, ka man ir jāpriecājas līdz ar priecīgajiem, ka Dievs viņus ir svētījis...
Nesanāk nekā būt brīvai no šīs sērgas.
Pateicos par atbildi!Vika
Labdien! Paldies par Jūsu jautājumu, kurš ir ļoti dziļš un pārdomas raisošs. Jūsu rakstītajā izjūtu skumjas par to, ka Jūsu dzīve nav iegrozījusies gluži tā, kā Jūs to vēlētos. Varbūt, skatoties uz precētajām kolēģēm, Jūsos rodas jautājums – kāpēc gan es nevaru būt viņu vietā? Kā gan man pietrūkst? Varu iedomāties, ka šīs emocijas nav vieglas. Tomēr Jūsu vēstulē var pamanīt lielu atklātību un drosmi nostāties patiesībā, ieraudzīt šo grūto emociju iemeslus.
Vispirms es vēlētos uzsvērt to, ka emocijas nav vērtējamas no morālā viedokļa. Tas nozīmē, ka nav „labo” un „slikto” emociju, drīzāk var runāt par „patīkamajām” un „nepatīkamajām, grūtajām” emocijām, kuras mums katram ir pazīstamas. Katrā ziņā – emocijas pašas par sevi nav grēks!!! Ja emocijas, kuras nespējam sevī sakārtot, ved pie sliktām domām vai darbiem – parādās grēks, bet pašas par sevi – tās ir morāli neitrālas. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks nav atbildīgs par to, kādas emocijas viņā rodas, jo emocijas ir kā „signāla spuldzīte”, kas informē par to, kas notiek apkārtējā vai arī mūsu iekšējā pasaulē. Piemēram, bailes ir signāls tam, ka esam pamanījuši kādu apdraudējumu mūsu drošībai. Dusmas – signāls tam, ka mūsu robežas ir kāds pārkāpis un mēs gribam cīnīties, lai tās atgūtu. Skumjas – pamanām, ka esam kaut ko būtisku zaudējuši. Skaudība – kad, salīdzinot sevi ar citiem, esam „sliktākā” pozīcijā.
Skaudībai ir sava nozīme, kā emocija tā nav grēks. Mazliet vienkāršojot, varētu teikt, ka ir dažādi skaudības „veidi”. Viens no tiem ir skaudība, ko izraisa vērtības – ievēroju, ka mans brālis vai māsa Kristū dara kaut ko vērtīgu, un manī rodas skaudība. Caur to izjūtu un sadzirdu sevī – „šis cilvēks dara kaut ko patiešām vērtīgu”. Šādos brīžos būtu labi to pateikt viņam/viņai personīgi, jo katram no mums ir svarīgi saņemt pozitīvu novērtējumu... Līdz ar to – labi izdzīvota skaudība var pacelt otra cilvēka vērtību. Ja pasaku skaļi, ko domāju par viņa darbiem, es kļūstu par šī cilvēka vērtību „advokātu”, palīdzu viņa izaugsmē. Pēc manām domām, labi ir izteikt savas izjūtas (piemēram, izteikt komplimentu par skaisto draudzenes blūzīti, kas vienīgi viņai piestāv tik izcilā veidā), nevis sevī censties apslāpēt skaudību.
No otra viedokļa, skaudība palīdz atklāt manu pašas vērtību. Ja man skauž tas, kas pieder otram, tad varu sev pajautāt, kādu vērtību es piešķiru maniem pašas talantiem, izvēlēm, sasniegumiem. Jo mazāka man ir savas vērtības apziņa, jo „slimīgāk” es pārdzīvoju skaudību. Līdz ar to skaudība ir kā spogulis, kurā varu novērtēt savu dzīvi. Parasti ir tā, ka izjūtam skaudību lietās, kuras mums pašiem ir tuvas, vērtīgas un kuras mēs paši varētu sasniegt. Līdz ar to skaudība mūs var motivēt izaugsmei, no kuras tā baidāmies. Vieglāk, protams, ir skaudību piedzīvot negatīvā veidā, nekā ķerties pie darba, pie savu iespēju attīstīšanas.
Labi apzinos, ka šīs nav vienkārši atrisināmas problēmas, jo vienmēr, kad salīdzinām sevi ar citiem, atklāsies vietas, kur jūtamies „vājāki un sliktāki” par citiem, vai arī, gluži pretēji, „stiprāki un labāki” par citiem (iemesls farizeiskai lepnībai!). Reizēm rodas jautājums – ja cilvēks dzīvotu vientuļš uz vientuļas salas, kur nebūtu iespējams ne ar vienu salīdzināties, vai gadījumā viņš nebūtu laimīgāks un apmierinātaks ar to, kas viņš ir? Tomēr šķiet ka ne... Bez citu „cilvēku spoguļa” viņš pat nezinātu, kāds viņš ir un kas viņam pieder...
Tā ka mēs katrs esam tik dažādi, neizbēgami ikvienam reiz var sāpēt sirds par to, kas nav izdevies... Var rasties skaudība uz precētajām kolēģēm par to, ka viņām ir vīrs, ģimene... īpaši jau šajā Svētku laikā, kad cilvēki kļūst it kā jūtīgāki uz šīm vērtībām. Tomēr arī precēto kolēģu sirdis nav pasargātas no līdzīgām emocijām... Nav retums, ka precētās sievietes apskauž neprecētās, kas ir brīvākas, neatkarīgākas. Turklāt, ja ģimenē viss nenorit gludi, pievienojas vēl smagākas emocijas – greizsirdība pret vīru (šajā ziņā – skaudība ir arī kā aizsargreakcija: sieva baidās pazaudēt vīra uzmanību), dusmas, vilšanās. Laulības dzīvē negūstot piepildījumu, sieviete var uzspēlēti demonstrēt sava civilā statusa pārākumu pār neprecētajām, lai tādā veidā kaut nedaudz mazinātu vilšanās sajūtu par attiecībām, kas nav devušas piepildījumu.
Jūsu vēstulē izskan arī ļoti konkrēts jautājums – kā kļūt „brīvai no šīs sērgas”? Jūs pamanāt arī to smalko robežu, kas šķir racionālo parliecību no emocionālās pasaules. Jūs rakstāt: ”Saprotu, ka mīlestība neskauž”. Tā diemžēl ir daudzu kristiešu problēma, ka saprotam, bet nepējam ar sirdi izdzīvot (un ne jau ļaunas gribas dēļ). Bieži vien ir tā, ka mūsu saprāts un emocijas uzvedas kā divi zirgi, kas grib vilt pajūgu katrs uz savu pusi... Kā integrēt sevī šos divus spēkus? Noteikti nedrīkst ignorēt emocijas, kas mūsos mostas. Tās apslāpējot un pakļaujot racionālai diktatūrai, mēs pamazām kļūstam nejūtīgi pret sevi un arī pret citiem. Pēc manām domām, dziļāka sevis un savu emociju apzināšanās ļauj no tām distancēties. Skaudība atkāpjas no cilvēka brīdi, kad viņš sāk uzlūkot sevi un citus reālistiski, jo skaudība zināmā mērā ir savu talantu, īpašību, sasniegumu nenovērtēšana un vienlaikus – to pašu talantu, īpašību un sasniegumu pārvērtēšana citos.
Skaudība ir dziļi saistīta ar ilgām pēc mīlestības. Līdz ar to – svarīgi ir sevī atklāt vietas, kur jūtamies ievainoti, nemīlēti, neakceptēti. Mīlestība ir vislabākās zāles. Tā vietā, lai cīnītos sevī ar šīm smagajām emocijām vai arī lai mēģinātu kaut kādā veidā pārspēt citus, labāk meklēt mīlestību: citos cilvēkos un Dievā. Mīlot pašam sevi vieglāk sevī atklāt ne tikai trūkumus, bet arī visas tās brīnišķīgās dāvanas, ar kurām ik dienas mūs apdāvina Dievs un tuvākie.
Lai Kristus Piedzimšanas svētki piepilda Jūsu sirdi ar klusu mieru un Viņa klātbūtnes dāvanu. No sirds novēlu, lai izdodas pavadīt brīnišķīgu laiku kopā ar tuvākajiem, Dievu un pašai ar sevi!
Kristus mīlestībā,
Labdien!
Es nezinu, vai spēšu uzrakstīt tā kā jūtos, precīzāk, kas ar mani notiek.
Esmu izmisusi un dusmīga uz savu cilvēcisko "es", jo uz sevi nevaru dusmoties, jo zinu, ka esmu brīnišķi Dieva radīta būtne, kas būtībā līdzīga Viņam, taču esmu grēkojusi pret Viņu un to saprotu, taču nezinu, kā lai apstājos (tas, manuprāt, ir īstais vārds...).
Esmu kristiete un apmeklēju baznīcu. Pēdējā laikā gan retāk. Savā ziņā tāpēc, ka man ir kauns Dieva priekšā, ka ļaujos kārdinājumiem un dažkārt turpinu darīt, kaut arī tieši tajā brīdī apzinos, ka daru nepareizi. Zinu, bet nespēju sevi "savākt" un nobremzēt. Šo tukšumu un plaisu dvēselē vēl papildina tas, ka taču zinu, šādi uzvedoties es zaudēšu Debesu Valstību.
Mēģināšu uzrakstīt, kas tie par pārkāpumiem, lai vieglāk saprast...
Svētdienas rīts, gribu aiziet uz Misi -- ai, aiziešu vakarā, vakarā - galva sāp, slinkums kaut kur braukt, jo ārā ir auksti, filma forša iet, un vēl simtiem attaisnojumu...Aizbildinājumi ir daudz, bet iekšēji zinu, ka man pašai būtu labāk, ja ietu, zinu, ka tā es saņemtu no Dieva spēku cīnīties, un tomēr palieku mājās vai kur nu tad atrodos...
Man nav vēl otrās pusītes, jo zinu, ka Dievam ir savi plāni uz manu dzīvi (varbūt Viņš mani sargā? Varbūt es vēl neesmu īsti tam gatava? Es nezinu, kāpēc, to zina tikai Viņš pats.), taču es tik ļoti ilgojos pēc tā, lai man būtu kāds blakus, kāds īpašs cilvēciņš, kuru mīlēt, rūpēties, kuram varētu dot visu to maigumu, kas manī ir. Piekrītu - to visu es varētu dot citiem cilvēkiem, piemēram, rūpējoties par citiem cilvēkiem, bērniem, vecīšiem utt., taču es vēlos arī pretī saņemt to, ko vēlos dot. Tas saistīts arī ar fizisko tuvību. Es bieži iztēlojos, ka esmu kopā ar kādu puisi, ar kuru kādu laiku satikos. Izšķīros ar viņu, tikai tāpēc, ka viņš vēlējās vairāk kā tikai draudzību (arī seksuālas attiecības), bet es atteicos, jo vēlējos būt patiess Dieva bērns un saglabāt sevi šķīstu savam vīram. Tagad, kad esam jau kādu laiku šķirti, daudz domāju par puisi, jo biju viņam patiesi pieķērusies, iemīlējusies. Brīžiem gribas viņam piezvanīt un pateikt, ka vēlos viņu atpakaļ, ka esmu gatava arī uz kaut ko vairāk... kaut kur esmu uz viņu dusmīga, jo biju viņam izstāstījusi par savu nostāju. Vienu brīdi biju ļoti laimīga, jo likās, ka viņš mani saprot un pat atbalsta, bet vienā brīdī es sapratu, ka viņam nepietiek ar to, ka esam kopā, iepazīstam viens otru dažādās dzīves situācijās, atklāti runājamies utt. Vismaz es domāju, ka abi esam atklāti.... tad viņš pazuda. Aizbildinājās ar to, ka viņam šobrīd nav mašīnas un tāpēc nevaram vairs satikties (viņš iekļuva avārijā un sadauzīja savu ilgi loloto sapņu mašīnu). Mēģināju ar viņu izrunāties, piedāvāju aizbraukt līdz viņam un paskaidrot, ka tas taču šobrīd nav tik svarīgi, bet pretī dzirdēju pārmetumu, ka tam nav jēgas, jo es tāpat nedošot viņam to, kas šobrīd viņam visvairāk ir vadzīgs (to sakot, viņš domāja par fizisko tuvību, jo iepriekšējā dienā man minēja, ka to ļoti vēloties, es atteicu un mēģināju atgādināt par mūsu sarunu, kuru kā man likās viņš uztvēra ļoti pozitīvi. Tajā brīdī viņš neko neatbildēja.). Es ļoti pārdzīvoju, kad izšķīrāmies. Precīzāk, ka viņš pazuda, jo pēc tam mēs vairs netikāmies. Neesmu viņam zvanījusi, taču man ir bailes arī par to, ka šī brīža situācijā, kurā atrodos, precīzāk, manas sirds ir izmisumā, es varētu izdarīt muļķības, ko vēlāk nožēlotu. Piemēram, ka varētu pārgulēt ar kādu, kas par mani izrādītu interesi un vēlētos draudzēties. Zinu, ka tas ir nepareizi un tomēr...
Rakstot šo visu garo "penteri", sapratu, ka uz baznīcu sāku iet retāk tad, kad satikos ar šo puisi. Drošvien teiksiet, lai lūdzos, taču nespēju, nespēju patiesi lūgties. Grūti pat skaitīt lūgšanas. Negribas... Un atkal krītu kārdināšanā - NELŪGTIES, tieši to taču ragainais vēlas... un es pakļaujos viņa ietekmei... Jo dziļāk es krītu šajos grēkos, jo mazāk es pretojos ļaunajam.
Ļaunākais ir tas, ka es taču visu zinu par Dieva apsolījumu... nu kāpēc es atkal un atkal klūpu? Kāpēc ļauju pieskarties ļaunajam radījumam manai dvēselei, kurā plosās tukšums un aukstums, tā salst un lēnām sastingst... Tā līdzinās Sniega karalienei, kurā nav mīlestības... tad jau sanāk, ka manī nav mīlestības, bet ja nav mīlsetības, tad cilvēks vairs nav cienīgs saukties par Dieva bērnu, līdz viņš iemācās mīlēt. Tad kā lai es iemācos atkal mīlēt? Mīlēt Dievu, mīlēt sevi un attiekties no miesas kārībām, spēt atkal lūgties ar ticību un cerību. Kā lai pārvaru savu lepnību? Es tā izsecināju, ka tā varētu būt lepnība. Kā lai atgriežos, ja jūtu sevī tik lielu kaunu, ka nobloķēju sevī vēlēšanos iet pie Dieva un lūgt Viņam piedošanu?
Es ceru, ka visā šajā garajā palagā es esmu pateikusi, kas ar mani notiek....
Paldies jau iepriekš par laiku un atsaucību, ko jūsu man veltat.
Lai Dievs palīdz man tikt atpakļ uz pareizā ceļa, un jums vienmēr palikt Dieva mīlestībā un laimē, ko sniedz Viņa klātbūtne.
Ar cieņu, Agnese...
Labdien, Agnese!
Paldies par Tavu vēstuli, kurā Tu dalies ar to, ko piedzīvo un izjūti dziļi sirdī. To vairākkārt pārlasot, man rodas iespaids, ka Tu proti ieskatīties sevī, analizēt, redzēt cēloņsakarības, kas rodas pieņemot tādu un ne citādāku rīcības virzienu. Šķiet, ka nojaušu, Tavas izjūtas, par kurām raksti – „esmu grēkojusi pret Viņu un to saprotu, taču nezinu, kā lai apstājos”. Ir cilvēkā kaut kāds noslēpums, pirmdzimtā grēka atstātais „ērkšķis”, ko apustulis Pāvils izsaka vārdos: „Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. (..) Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Rm 7, 28-23)
Kā tomēr „savākt sevi” un „nobremzēt”? Kā jau nojaut, šis uzdevums cilvēkam vienam pašam nav pa spēkam, tikai un vienīgi kopā ar Dievu tas var izdoties!!! Jo to, „ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rm 8, 3 - 4) Turklāt, ir svarīgi uzstādīt sev sasniedzamus, konkrētus, ne pārāk augstus mērķus, kurus ir iespējams realizēt, un tad konsekventi tos pildīt, neraugoties uz garastāvokli, laika apstākļiem, aizņemtību utt. (piem. apņemšanās iesākt dienu ar īsu lūgšanu, nepalaist garām nevienu svētdienu bez Svētas Mises – dienas svarīgākā notikuma). Tas stiprina gribu, palīdz veidot raksturu, briedina pastāvību ticībā, uztur dvēseli nemitīgā kontaktā ar Dievu. Ja gadījumā sanāk paklupt, nevajadzētu uzreiz krist izmisumā, bet gan labāk uzreiz steigties pie Tēva, atzīstot savu bezpalīdzību. Atceries mazo svēto Terēzīti? Viņa nepārdzīvoja to, ka bija vāja, bet gan drīzāk uzskatīja to par savu priekšrocību, lai lūgtu Dievu pacelt viņu. Ja klausāmies ļaunā gara iedvestajās domās (esmu nekam nederīga, nekas man neizdodas, nekas nemainīsies, nekam nav jēgas utt.), tad nemanot iekļūstam apburtā lokā. Šis „aplis” ir īpašs ļaunā gara „kontroles” paņēmiens - pēc kritiena grēkā, tā vietā lai lūgtu piedošanu Kungam un turpinātu iesākto ceļu, cilvēks mokās sirdsapziņas pārmetumos un slimīgā vainas apziņā (nu, kā nu es tā varēju!!!!), tas automātiski pazemina viņa pašvērtību (man nekas nekad nevar sanākt!). Tad arī zūd motivācija turpināt iesākto apņemšanos, un nākamajā reizē grēks atkārtojas. Aplis noslēdzas un aizsākas no jauna – vien dziļāk un dziļāk bezdibenī... Tu pati to esi ievērojusi – „jo dziļāk es krītu šajos grēkos, jo mazāk es pretojos ļaunajam”. Man patīk kāds vienkāršs salīdzinājums – konfesionāls ir kā „veļas mašīna” – Dievs gaida, lai mēs nākam izmazgāt savas drēbes, nevis visu laiku gaužamies un Viņam pārmetam to, ka svīstam un kļūstam netīri! Garīgajai cīņai ir nepieciešams spēks, kuru varam gūt vienīgi caur lūšanu un Sakramentiem.
Turklāt, manuprāt, Tu esi ļoti labi apjautusi, kas ir Tavas attālināšanās no Kunga pamatā – Tu raksti par savu draugu, kura vērtības būtiski atšķīrās no Tavējām, kā arī par citām „konkurējošām lietām”, kuras Tu izvēlējies svētdienas dievkalpojuma vietā. Pēc manām domām – runa ir par Tavām prioritātēm. Katru dienu mēs stāvam tūkstoš mazu izvēļu priekšā un tieši šie mazie lēmumu nosaka to, kurā virzienā ejam. Bieži vien mums ir grūti pieņemt pareizos lēmumus, kaut gan dziļi iekšēji apjaušam, ka tie būtu gudrākais veids, kā rīkoties (piemēram, bēgam no lūgšanas, kad esam sliktā omā vai esam grēkojuši, kaut gan tieši tad to vajadzētu darīt visvairāk.). Mums pietrūkst uzticēšanās Kungam!!! Gluži vienkārši neticam, ka Viņa dotie padomi un baušļi ir mums par svētību. Šeit es domāju arī pirmslaulību šķīstību. Pasaules acīs tā liekas nevajadzīga, bieži izsmieta, Baznīcas uzspiesta tradīcija. Tās vērtību ļauts iepazīt vienīgi tiem, kas ar Dieva žēlastību ir sagaidījuši īsto tuvības brīdi. „Īsta mīlestība gaida” – šeit ir runa tikai un vienīgi par paļāvības pilnu uzticēšanos Kungam, kurš mūs gatavo kaut kam lielākam un skaistākam, nekā tas, ko mēs varētu tagad uz savu roku „iegūt un izbaudīt”. Ir starpība starp ēšanu bistro un kopīgām vakariņām ģimenes lokā Ziemassvētku vakarā – ēdiens var būt tas pats, bet šīs divas lietas nav salīdzināmas emocionālā nozīmīguma ziņā!!! Diemžēl mūsdienās cilvēki izvēlās „bistro” variantus, bet pēc tam paši brīnās par seksuālo nesaderību, attiecību trauslumu, virspusīgumu...
Lai Tevi nepārsteidz tas, ka izjūti sevī dziļi cilvēcisku „izsalkumu” pēc mīlestības un intīmas tuvības - tā Dievs mūs ir veidojis (ne – pašpietiekamus) un paldies Viņam par to!!! Viņš vislabāk zina Tavas iekšējās ilgas, skumjas, vientulību, bet saka: „Pacieties! Īsta mīlestība gaida.” Lai Tev par stiprinājumu ir apziņa, ka daudzi citi jaunieši ir pieņēmuši lēmumu, saglabāt sevi neskartus īstajam dzīvesbiedram. Tāpat arī daudzi izvēlas sevi veltīt Dievam konsekrētajā dzīvē, ar to dodot liecību pasaulei, ka šķīstība ir iespējama! Dzīve celibātā nepadara cilvēku nabadzīgāku, nejūtīgāku, mazāk cilvēcisku, tieši otrādāk!!! Neļaujies ļaunajam sevi iebiedēt – ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Un pacietība sasniedz visu. Nebaidies uzticēties Dievam, iet savu ceļu kopā ar Viņu, nevis uz savu roku. Viņš NEKO Tev nevēlas atņemt, tieši otrādāk – vēlas Tev dāvāt VISU.
Pat arī tad, kad izvēlamies staigāt pa grēka ceļu un savu slikto ieradumu takām, Viņš no mums nekad neatsakās un gaida, gaida... Gaida, kamēr mēs piedzīvosim to, ka grēks atstāj vien zaudējuma, vilšanās un mieļu sajūtu... Bet līdz tam ir katram pašam jānonāk. Jo vairāk mēs darām vien to, kas mums pašiem šķiet patīkamāks (sniedz baudu), jo mazāk mums patīk, tas ko darām. Tas ir visu atkarību pamatmehānisms – „aizliegtais auglis”, kas reiz sniedza baudu, vairs neapmierina mūsos uzmodināto izsalkumu, sniedzamies pēc lielākas un lielākas devas. Jebkura atkarība atņem cilvēkam iekšējo jūtīgumu, prasmi priecāties, lūgties... Svēto Rakstu vārdi vairs nespēj uzrunāt sirdi... un cilvēks pazaudē sevi, skrienot pakaļ mazsvarīgiem mērķiem. Grēks, kas kļuvis par ieradumu, noved pie iekšējās šķelšanās, kas nozīmē vien to, ka nespējam izdzīvot dzīvi pilnībā – „elpojam it kā tikai ar vienu plaušu”. Vienlaikus mēģinot iet divos virzienos, „kalpot diviem kungiem”, īstenībā paliekam uz vietas. Garīga nāve... Dievs mūs aicina patiešām uz kaut ko pavisam citu – „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no VISAS sirds un no VISAS dvēseles, un no VISA sava prāta” (Mt 22, 37)... Tas, patiesībā, ir iekšējās vienotības, harmonijas un laimes noslēpums...
Nezinu, vai šī ir atbilstoša atbilde jautājumiem, kas rodas Tavā sirdī. Lai Kungs Tevi pats vada un uzrunā iekšējās iedvesmās, pamudinājumos. Lai nemitīgi atjauno Tavu sirdi, sekojot Viņa mīlestībai! Ja izjūti vēlēšanos, vienmēr vari uzrakstīt mums vēstuli, lai turpinātu šo iesākto sarunu.
Pieminot aizlūgšanās –
m. Inese Ieva
Labdien! Es nezinu vai tā tagad man sanāks vairāk kā grēksūdze, vai jautājums, bet tas mani nu jau kādu laiku nomoka tā, ka nevaru vairs rast mieru. Man ir sajūta, ka es nespēju mīlēt - tā pa īstam tā - bez nosacījumiem.
Laikam jau sākums visam tam ir tajā, ka man bija šķirta ģimene. Izaugu bez tēva, kaut gan visu laiku man tik ļoti ļoti gribējās, lai būtu. Mammai bija otrais vīrs - un man bērnībā likās, ka esmu atstumta, man likās, ka arī viņa mani nemīl, bet tikai patēvu un brāli. Patēvs savukārt bija egoistisks un bargs cilvēks. Mani viņš redzēja labāk ejam, nekā nākam, un vienīgā uzmanība no viņa puses bija tikai viņaprāt "audzinošie" pasākumi - atrast manī tikai slikto, norādīt uz to, pazemot, nonicināt - pēc tagadējās sapratnes - emocionālā vardarbība. Bija arī fiziskā, bet ja godīgi, tad tie pērieni man sāpēja pat mazāk, kā tas ka viņš parasti kliedza uz manīm, ka "tu nekas neesi, tu esi tizla, tu nekā nevari normāli izdarīt. Pat spilgtākais piemērs, ko es atceros bija apmēram 13-14 gadu vecumā vārdi - kuram vīrietiem vispār tāda var patikt, tāda resna (biju mazliet apaļiga, bet ne resna), neglita un stulba (par stulbumu - skolā es mācījos labi). Es vairījos no viņa klātbūnes kā vien mācēju. Pat vidusskolas klasēs vienreiz aizmuku no mājām. Pēc skolas beigšanas aizgāju mācīties uz Rīgu, sameklēju darbu, un beidzot sāku savu dzīvi.
Pēc kādiem gadiem iepazinos ar savu pirmo vīru. No sākuma viss bija ļoti labi, man likās, ka nu beidzot esmu atradusi mīlestību. Bet tomēr nejutu es to no viņa tā kā man to gribējās - laikam jau man sākumā pat bija vienalga kāda ir viņa attieksme pret manīm, man galvenais bija, ka tikai es par viņu varētu parūpēties. Piedzima arī bērniņš. Kādu brīdi attiecības bija it kā normālas, bet mani arvien vairāk pārņēma tukšuma sajūta, viņš uz manīm kliedza, pazemoja, pat bija reizes, kas iesita. Ar manām emocijām nekad nerēķinājās. Beigās man kaut kas pārdega, un es aizgāju.
Apmēram pēc diviem gadiem iepazinos ar citu vīrieti - stāsts identisks. Vienīgi var pielikt klāt, ka otrais piedevām vēl vairāk ar manīm nerēķinājās, krāpa mani, līdz beidzot tagad dzīvojas pa Rīgu (tur strādā) un nebrauc mājās, jo es neļauju mājās dzert. Mums ir 1,5 gadus vecs bērniņš, par ko arī rūpējos es viena.
Runājot par savām kļūdām - pirmais laikam ir tas, ka es jau arī savā veidā nerēķinājos ar viņiem, man bija svarīgi tikai rūpēties par viņiem, apkalpot, visu izdarīt viņu vietā, uzņemties visu atbildību utt. Otrs - tas, ka biju iedomājusies, ka es savu mīlestību tagad viņus pārveidošu, padarīšu labākus, beidzot parādīšu kāda ir īstā dzīve.
Nu jau turpat kā divus gadus esmu atdevusi savu dzīvi Dievam, nolikusi visas lietas viņam, bet vienalga brīžiem liekas, ka viņš arī mani nemīl. Protams mēģinu sev tās domas no galvas izdzīt, bet tāpat brīžiem uznāk. Protams apkārt ir kristieši, kas man apgalvo pretējo, bet vienalga kaut kur iekšākaut kāds velniņš dīdās.
Mani moka vainas apziņa par to, ka neesmu pratusi veidot normālas attiecības, ka bērniem arī laikam būs tāds pats liktenis kā man (kaut gan par vecāko dēlu viņa tēvs rūpējas). Un galu galā pati arī esmu nelaimīga. Laikam jau zemapzinā kaut kur joprojām sēd - ka mani jau neviens TĀDU nespēj mīlēt.
Gita
Liels paldies, ka man uzticējāt savu „grēksūdzi”. Man jāatzīstas, ka biju dziļi aizkustināta, lasot, ko jums ir nācies izciest bērnībā (jo tikai tā to varu nosaukt) un to, ko piedzīvojiet pašlaik attiecībās ar Jums tuvajiem cilvēkiem. Iekšēji man ir radies iespaids, ka Jūs pati jau esiet ļoti tuvu atbildei, kāpēc tā ir noticis. Droši vien – Jums nav viegli sevī pieņemt apziņu, ka šobrīd jūtaties nelaimīga un nemīlēta... un varbūt – pat kaut kādā veidā paša Dieva nemīlēta. ( Šeit jau nav runa par nemainīgajām ticības patiesībām, ko ar saprātu pieņemam. Lai arī zinām, ka Dievs mūs visus mīl ar beznosacījuma mīlestību un mīl nepārtraukti, tomēr tas ir tik cilvēcīgi – just, ka mūsu emocijas apgalvo kaut ko pavisam pretēju.) Tam visam, protams, ir savi iemesli, kas slēpjas mūsu iepriekšējā pieredzē. Tomēr, no otras puses, kaut arī nespējam izmainīt faktus un situācijas mūsu dzīvēs, vienmēr varam mainīt mūsu attieksmi pret lietām!!!
Varbūt Jūs jautāsiet, kāpēc es domāju, ka Jūs pati esiet tuvu atbildei. Šī sajūta man radās tāpēc, ka Jūs iesākāt savu stāstu ar bērnībā piedzīvoto patēva attieksmi pret Jums, kas nenoliedzami var būt Jūsu pašreizējo problēmu sakne. Tiešām augsti vērtēju šo jūsu spēju saukt lietas vārdos, bez izpušķojumiem, jo pirmais solis, ko varam darīt savas attieksmes maiņā un savu emociju sakārtošanas labad, ir – ierādīt šīm emocijām vietu izpausties!!! Neslēpt tās vismaz sev pašiem. Pieļauju, ka toreiz sajutāties pazemota, nevērtīga kā sieviete, mīlestības necienīga. Kā tāda, kuru neviens vīrietis nespēs mīlēt. Līdzīgas situācijas ir nācies piedzīvot ļoti daudzām sievietēm – nekad nedzirdēt no saviem tētiem, ka viņas ir skaistas, sievišķīgas, ka viņas ir „mazās princesītes”. Bet tieši tādas taču ir katras meitenes (sievietes) dziļākās ilgas!!! Un tieši tētu izteiktais viedoklis kalpo par pamatu tālākajai pašapziņas un pašcieņas izjūtas veidošanai. Iespējams, ka tieši šīs pašapziņas un arī pašcieņas Jums trūka brīdī, kas piekritāt veidot dziļākas attiecības ar cilvēkiem, kuri nerēķinājās ar Jums, kuri Jūs pazemoja... Ļoti bieži mēs savās dzīvēs „kopējam” no bērnības iznestos ģimenes modeļus, jo tie palīdz mums „spēlēt lomas”, kuras esam jau apguvuši iepriekš. (Tāpēc nereti meitenes, kuru tēvi ir dzēruši, apprec tieši alkoholiķus, vai arī – vardarbīgus cilvēkus, ja ģimenē ir tikusi piedzīvota vardarbība.)
Man šķiet, ka Jūs pati jau esiet nonākusi pie šādas vai vismaz līdzīgas atbildes. Patiesībā jau vienīgi Jūs pati variet šķetināt Jūsu „atmiņu kamolu” pagātnes virzienā, lai ieraudzītu šīs kopsakarības, kā arī – lai uztaustītu savā sirdī tās vietas, kurās tikāt stipri ievainota, sabradāta, kur iekšēji kaut kas Jūsos tika salauzts un iznīcināts. Nenoliedzami, šīs sāpju vietas var modināt Jūsos skumjas un nožēlu, tomēr tās ļauj atsaukt atmiņā arī piedzīvoto netaisnības sajūtu. Netaisnības sajūta, iespējams, var izsaukt dusmas pret šiem cilvēkiem, kas Jūs sāpinājuši. Ļoti svarīgi ir nebēgt no savām iekšējām dusmām, aizvainojuma, jo tieši šīs emocijas var kļūt par impulsu un dzinējspēku kaut ko mainīt savā dzīvē un attieksmē pret sevi un līdzcilvēkiem. Lai pateiktu – „nē, es neesmu pelnījusi, ka pret mani tā izturas!”, lai nostātos it kā „uz savām kājām”, lai nostiprinātu savu pašcieņu. Patiešām, Jums ir sava vērtība, kas slēpjas Jūsos (pat ja arī neviens no līdzšinējiem vīriešiem to nav spējis novērtēt!!!) Iedomājieties, 100 latu naudaszīme taču nezaudē savu vērtību, pat ja kāds to ir saburzījis!
Ko darīt ar sāpinātajām emocijām, kas „savēlušās kamolā” pa šiem gadiem? Es nezinu, vai mans padoms Jums būs kaut cik noderīgs, tomēr es ieteiktu tās vienkārši izteikt, izpaust, pat izkliegt no sevis!!! Terapijā bieži vien tiek pielietota „tukšā krēsla” metode, kad vienkārši iztēlojamies, ka mums pretī stāvošā krēslā sēž cilvēks, ar kuru mums nav nokārtots „emocionālais bizness” (kuram neesam izteikuši to, cik ļoti viņš mūs ir sāpinājis). Tā ir iespēja izteikt skaļi vārdos to, kas bijis visdziļāk apslēpts, kas viesis dusmas, kas zemapziņā atstājis iespaidu uz mūsu pašreizējiem lēmumiem un kļūdām. Es zinu, ka daudzi cilvēki ir sajutuši iekšēju atvieglojumi pēc tam, kad tiem ir tikusi dota iespēja vienkārši skaļā balsī no sirds dziļumiem izkliegt vārdus: „Tēti! Mamma!”, tādējādi pieskaroties vietām, kurās piedzīvotas pirmatnējās sāpes un nepiepildītu ilgu sajūta.
Savā vēstulē Jūs izteicāt raizes par to, ka nespējat nesavtīgi mīlēt, bet no otras puses atzīstiet, ka esiet kļūdījusies savos centienos vienmēr uzņemties visu atbildību par sev tuvajiem vīriešiem, kā arī maldījusies, domājot, ka ar savu mīlestību viņus spēsiet pārveidot. Es domāju, ka mīlestība reizēm ir pārāk plaši un neviennozīmīgi saprasts jēdziens – Jēzus, aicinot mūs mīlēt savus tuvākos, noteikti nedomāja ‘aklu’ mīlestību. Domāju, ka mīlestība spēj izmainīt apkārtējos, bet tomēr – nekad tas nenotiek bez šo apkārtējo cilvēku vēlēšanās un centieniem... Es domāju, ka Jūsu lielās mīlestības un kalpošanas rezerves ir ļoti nepieciešamas Jūsu bērniem, tā ir vislabākā ‘investīcija’ viņu nākotnes labad. Es domāju, ka Jums nevajag uztraukties par to, ka bērniem varētu būt līdzīgs liktenis kā Jums... Tas, ko variet darīt no savas puses – saglabājiet labu kontaktu ar viņiem, novērtējiet viņu uzticēšanos Jums. Vienkārši novēliet Viņus Dieva gādībai un aizsardzībai, jo Kunga ceļi ir neizdibināmi tajā, kā Viņš pieskaras un dziedē mūsu salauztās sirdis. Es tiešām dziļi ticu, ka Viņš spēj mūs katru - salauztu, panicinātu, sabradātu – atkal „salikt kopā” un iedvest mūsos „jaunu dvašu”. Rētas jau paliks neizbēgami, tomēr tās vairs nebūs sāpju vietas, bet gan piedzīvotās žēlastības un dziedināšanas apliecinājums. Arī Jēzus rētas neizgaisa pēc Viņa augšāmcelšanās, bet kalpoja mācekļu augšanai ticībā...
Novēlot Jūs un Jūsu ģimeni Dieva gādīgajai mīlestībai un paturot lūgšanā –
m. Inese Ieva
Gribēju jautāt par 7 nāves grēkiem. Bībelē par tiem nav ne vārda, ja neskaita līdzību par izmēzto namu, kur sātans atgriežas kopā ar 7 ļauniem gariem. Grūtsirdība arī esot grēks. Kādēļ par to neviens nerunā? Daudzi tikai žēlojas un ieslīgst savās iekšējās problēmās tā, ka redz tikai sevi un savas vajadzības. Vai tad apustulis Pāvils neaicina mūs "nomirt", atdzimstot Kristū, un kalpot Tam Kungam, aizmirstot sevi pašu?
Labdien!
Paldies par interesanto jautājumu, kurš liek iedziļināties grēka būtībā. Jūs droši vien savā vēstulē domājāt 7 galvenos grēkus, ko min Katoļu Baznīcas Katehisms. Tie gan nav „nāves” grēki, bet veicina citus grēkus un netikumus, līdz ar to tiek saukti par „galvenajiem”.
Kristīgā pieredze, sākot jau ar sv. Jāni Kasiānu un sv. Gregoru Lielo īpaši izcēlusi šos septiņus galvenos grēkus: lepnība, mantkārība, skaudība, dusmas, nešķīstība, negausība, slinkums jeb acēdija. Izdarīts grēks veicina krišanu citā grēkā; atkārtoti izdarot vienu un to pašu grēku, rodas netikums. No tā ceļas netikumīgas noslieces, kas aptumšo sirdsapziņu un skar spēju konkrēti izvērtēt labo un ļauno.
Arī Svētie Raksti sniedz vairākus līdzīgu grēku uzskaitījumus. Vēstulē galatiešiem miesas darbi pretstatīti Gara augļiem: "Bet miesas darbi ir zināmi, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas. Par tām es jums iepriekš saku, kā biju jau sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos." (Gal 5, 19-21) Katoļu Baznīcas Katehisms uzsver: „Grēkus var klasificēt arī atkarībā no tā, vai tie ir tieši vērsti pret Dievu, pret tuvāko vai sevi pašu; grēkus var iedalīt garīgajos un miesiskajos vai arī - grēkos, kas tiek izdarīti ar domām, vārdiem, rīcību vai nolaidību.” Grēka sakne meklējama cilvēka sirdī un viņa brīvajā gribā, kā to māca Jēzus: "Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas ir, kas sagāna cilvēku." (Mt 15, 19-20)
Raugoties uz grēka sekām, Katoļu Baznīca iedala grēkus: ikdienišķos un nāvīgos. Nāvīgais grēks ir smags Dieva likuma pārkāpums - apzināts un gribēts, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību; tā rezultātā iestājas „garīga nāve” – cilvēks novēršas no Dieva - sava galamērķa un svētlaimes, priekšroku dodot nevis Dievam, bet gan kādam zemākam labumam. Svētajos Rakstos varam sastapties ar līdzīgu grēku iedalījumu. „Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz,” raksta Apustulis Jānis (1 J 5:16). Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš ir izdarījis navīgu grēku nevar saņemt piedošanu citādāk, kā vien sirsnīgi nožēlojot padarīto, izsūdzot grēkus individuālajā grēksūdzē, stingri apņemoties laboties un gandarot.
Katoļu Baznīcas Katehisms norāda: „Lai kāda rīcība būtu nāvīgs grēks, vienlaikus jāizpildās trim nosacījumiem: "Nāvīgs ir jebkurš grēks, kura sastāvs (lat. materia ) ir nopietns un kas izdarīts pilnīgi apzināti un brīvprātīgi." To, cik nopietns ir grēka sastāvs, nosaka desmit baušļi, kā to Jēzus paskaidro bagātajam jauneklim: "Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesi liecināt, tev nebūs krāpt, tev būs savu tēvu un māti godāt." (Mk 10, 19) Grēka smagums var būt lielāks vai mazāks: slepkavība ir smagāka nekā zādzība. Tas atkarīgs arī no tā, kādās attiecībās ar grēka izdarītāju ir cietušās personas. Grēks ir nāvīgs tad, ja vainīgais pilnībā apzinājās un pilnībā piekrita savai rīcībai. Grēks ir nāvīgs, ja grēcinieks apzinājās savas rīcības grēcīgo raksturu un to, ka tā ir pretrunā Dieva likumam. Lai rīcības izvēle būtu personiska, tad lēmumam, kas nosaka rīcību, jābūt pietiekami brīvprātīgam.”
Tāda, īsumā, ir atšķirība starp nāvīgajiem grēkiem un 7 galvenajiem grēkiem, kas tiek minēti Katoļu Baznīcas Katehismā.
Austrumu Tradīcija min 8 galvenos grēkus, uzskatot acēdiju (par kuru Jūs jautājāt vēstulē) kā atsevišķu grēku. Šis dalījums ir saglabājies no tuksneša tēvu laikiem. Pirmo grēku „klasifikāciju” veica grieķu mūks Evagrijs no Pontas (IV gs.), kurš grēkus salīdzina ar 8 dēmoniem, kas uzbrūk cilvēkam. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), pārņēma šo klasifikācijas sistēmu un centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние. Pāvests Gregors Lielais nedaudz atkāpās no tradīcijas – pieņemot 7 galvenos grēkus. Acēdija līdz ar to grēku uzskaitījumā tiek apvienota ar slinkumu.
Kas ir acēdija? Jāatzīst, ka nezinu iemeslus, kapēc par šo grēku tiek maz runāts, kā Jūs jau minējāt savā vestulē. Acēdija (grūtsirdība) – tas ir viens no kārdinājumiem, kuram durvis ver pašpārliecinātība. Katoļu Baznīcas Katehismā (2733) lasām: „Garīgie tēvi ar to saprot zināmu depresijas veidu, kuru izraisa askēzes atslābums, modrības zaudēšana un sirds bezrūpība. "Gars gan ir modrs, bet miesa vāja." ( Mt 26, 41) Jo augstāk kāds kāpj, jo zemāk krīt. Mokošs gara kritiens ir pašpaļāvības sekas. Pazemīgs cilvēks nav pārsteigts par savu postu, tas viņu ved uz vēl lielāku paļāvību, stingrāku noturību.”
Evargijs no Pontas, definējot acēdiju, izsakās vēl „skarbāk”. „Acēdija ir dēmonu dzīves iemīlēšana,” viņš raksta. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš nonācis šajā gara stāvoklī, atrodas iekšējā konfliktā, noliedz Dieva mīlestību, zaudē cerību Dieva apsolījumiem, līdz ar to nododas sīkām baudām, iegribām. Evargijs, rakstot par acēdijas pārņemtu mūku, attēlo viņu sēžot pie loga, kur cenšas ieraudzīt kaut ko jaunu, tai pašā laikā nespējīgu ne uz ko koncentrēties, grimstošu slinkumā, bezdarbībā, nevarībā uzņemties jebkādu upuri. Priekš kam tas viss? Kas man par to būs? (Starp citu, šādas nostājas neattiecas vienīgi uz mūkiem, zinām tās no ikdienas pieredzes, vai ne?)
Nākamā īpašība, kas raksturīga acēdijai ir nepaklausība. Līdzīgi kā cerības atmešana, arī nepaklausība raksturo „dēmonu dzīvesveidu”. Cilvēks mētājas starp savām iegribām, nemeklējot Dieva gribu, un ir pakļauts tām. Vienmēr vēlas to, ko nevar sasniegt, un šī iemesla dēļ grimst arvien lielākās skumjās. Šīs skumjas var padziļināties, novedot pie depresijas un vēl smagākiem personības traucējumiem, piem., pašnāvības. Šeit atklājas acēdijas „augļi” un kurš no gariem ir par to atbildīgs...
Līdz ar to, pilnīgi Jums piekrītu, ka nepieciešams nomirt sev, lai dzīvotu Kristum. „Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību,” mudina Svētie Raksti (Kol 3, 5). Šķiet, vērts šo aicinājumu pieņemt kā vadmotīvu mūsu Gavēņa laika darbiem un nodomiem.
Ar cieņu –
m. Inese Ieva
]]>
Labdien!
Atklāti sakot, nezinu ar ko pat sākt. Tātad man ir ģimene - vīrs, meita un dēls. Ar mani notiek dīvainas lietas. Visas nepatikšanas sakās ar vasaru, kad ar māsu braucām pie ekstrasensa (kaut gan sirdsapziņa teica priekšā, lai nebraucu). Vēlāk, protams, es to ļoti nožēloju. Vēlāk sāku izjust mīlestības trūkumu uz meitu (5.g.); man uzmācās ļoti sliktas domas, vārdos pat bailes izteikt (gadu ejot uz baznīcu un lūdzoties arī mājās pamazām tiku vaļā no uzmācīgām domām); gadu vēlāk pakārās mans krusttēvs... Ļoti pārdzīvoju, man bija pat "lēkme"- bailes nomirt, drebuļi, sirdsklauves, rādījās rēgi, murgi (kādas 3 dienas), nevarēju gulēt. Sāku sliktāk dzirdēt, 2006.g. parādījās trokšņi un balsis ausīs. Balsis dīvainas- te runā kaut ko, te (lūgšanu laikā) sāk vaidēt, vai brīžiem vispār pazūd. Nobijusies, izmisusi braucu pie dziednieces (2x), bet nekas labāk nepalika. Biju pie ārstiem gan savā rajonā, gan Rīgā - pie neiroloģes, lora (pateica, ka dzirde normāla, bet stresa dēļ var būt nelielas novirzes), psihiatra (izrakstīja zāles, no kurām vēl sliktāk jutos, vairāk nedzeru). Veicu gan galvas datortomogrāfiju, gan galvas skenēšanu (viss normāli). Šogad jūtos mierīgāka, līdzsvarotāka. Turpinu iet uz baznīcu, pie grēksūdzes, lūgties mājās. Pieteicu arī aizlūgumu (apmēram 3x) par savu veselību (pašsajūta uzlabojas, bet trokšņi un balsis nepāriet).
Arī ar manu puiku notika kaut kas neaptverams. Pēc dziednieces ieteikuma apdūmoju visu māju, bērnus un sevi. Vakarā gribēju pārnest bērnu citā gultiņā, bet viņš sāka ļoti raudāt, nomierināt nevarēju. Vīrs ieteica ar svētīto ūdeni apmazgāt. To arī darīju, bet puika pusnomodā sāka spārdīt kājas un runāt- "Man nepatīk, es negribu spēlēties, man sāp, man tas ir ļoti vajadzīgs, man tas ir ļoti vajadzīgs...". Vienu brīdi viņa seja mūs pat pārbiedēja- niknuma pilna, sarkanīgas acis. Kopā ar vīru sākām skaitīt "Tēvs mūsu..." un mazais man teica: "Mammu, man no tavām lūgšanām sāp". Mēs lūdzāmies kādas 10-15min., kamēr viņš nomierinājās un aizmiga. Vēl kaut kas līdzīgs, bet daudz vieglākā formā ar puiku bija divas reizes. Tagad mans puika ir mierīgs, mīļš, paklausīgs.
Lūdzu, palīdziet man-paskaidrojiet (ja tas iespējams), kas ar mani notiek un iesakiet, ko man darīt tālāk? Jau iepriekš liels, liels, liels paldies.
Kristīne
Kristīne,
Paldies par Jūsu vēstuli, kurā man uzticējāt savu bažas un neskaidrības par dīvainajām lietām, kas notiek Jūsu dzīvē. Ja pareizi sapratu, jūs meklējiet atbildi, vai notiekošais ir izskaidrojams kā psihiskas dabas parādība vai arī – kā ļaunā gara ietekme. Diemžēl uz šo jautājumu ir grūti atrast viennozīmīgu atbildi – nevar noliegt ne vienu, nedz otru no iespējām. Lai gan ārstu diagnozes it kā nenorāda konkrētas veselības problēmas, iespējams, ka trokšņi ausīs patiešām ir pastiprinātas spriedzes un stresa rezultāts, kuru piedzīvojāt, ejot cauri visiem smagajiem notikumiem, kas atstājuši spilgtas pēdas Jūsu atmiņā (šāda pamatizjūta man radās, lasot Jūsu vēstuli). Tomēr dotajā situācijā nevar izslēgt arī ļaunā gara darbošanos, kuru Rietumu racionālisms cenšas ignorēt. (Kontakti ar ekstrasensiem, dziedniekiem var „atvērt” durvis šo garu ietekmei, tāpēc es jums turpmāk ieteiktu meklēt palīdzību vienīgi pie ārstiem – veselības aprūpes jomā, kā arī Baznīcā – meklējot stiprinājumu dvēselei.)
Ļaunā gara ingerence var izpausties dažādos veidos: no ikdienišķiem kārdinājumiem uz grēku līdz pat apsēstībai. Kā piemēru minēšu dažus no tiem:
1) Kārdināšana uz ļauno - sātans cenšas attālināt cilvēku no Dieva, kārdinot uz grēku. Šādus brīžus piedzīvojam katrs. Pat Jēzus savas zemes dzīves laikā tika kārdināts.
2) Mocīšana – sātans pūlas ietekmēt cilvēku, skarot vņa fizisko veselību, prvāto dzīvi, komplicē finansiālās lietas. Šeit varam atcerēties Ījabu, kurš piedzīvoja visas šīs nelaimes vienlaicīgi, tomēr saglabāja uzticību Dievam.
3) Nomāktība, apspiešana (oppression) – ārēja ietekmēšana, dīvaini trokšņi, neizskaidrojami notikumi, priekšmetu pārbīdīšana utt.
4) Uzmācība (obsession) – traucējumi cilvēka uzvedībā, kas izpaužas kā garīgā, psihiskā, emocionālā līdzsvara trūkums, kā „garīga paralīze”, domu uzmācība, murgi, pašnāvības mēģinājumi.
5) Apmeklējumi – okultisku praktiku, uzliktu lāstu rezultātā notiekoša sātana ingerence.
6) Apsēstība – sātans ienāk cilvēkā un pārņem viņa fizisko miesu (ne dvēseli!). Īpašās situācijās (piem. pasvētītu priekšmetu tuvumā) ļaunais manifestē savu klātbūtni caur agresīviem žestiem, vārdiem, zaimiem, vulgaritāti. Kā piemērs tam - egzorcismu laikā (īpašas lūgšanas par atbrīvošanu no sātana varas) ļaunā gara apsēsts piecgadīgs bērns var sākt runāt pareizā latīņu valodā, ko nekad nav mācījies, nosaukt garīdznieka grēkus, pareģot nākotni utt. Apsēstības iemesli var būt dažādi: atdošanās akts sātanam, ilgstoša un labprātīga palikšana smagā grēka stāvoklī, lāsts uc.
Iespējams, ka iepriekš minētais uzskaitījums var vienīgi padziļināt jūsu bažas un nemieru par ļauno garu pasaules tuvumu. Tāpēc es vēlētos uzsvērt, ka, piedzīvojot problēmas, ne vienmēr jāmeklē atbilde ļauno garu pasaules tuvumā. Bieži vien izskaidrojums ir daudz vienkāršāks!!! Piemēram, Jūsu dēliņa savādā izturēšanās, kuru pieminējāt savā vēstulē, var būt vienlīdz labi izskaidrojama ar viņa toreizējam vecumposmam raksturīgo negatīvismu un pretošanos pieaugušo pavēlēm – tādā veidā mazie cilvēkbērni cenšas apstiprināt savu tikko apjausto „neatkarības izjūtu” un pašnoteikšanos (kā Jūs norādījāt vēstulē, patlaban viņa uzvedība ir mainījusies). Priecājos arī par to, ka pateicoties baznīcas apmeklējumiem, grēksūdzei, ikdienas lūgšanai mājās Jūs nedaudz esiet atguvusi iekšējo mieru un Jūsu pašsajūta ir uzlabojusies. Ļoti svarīgs ir arī Jūsu vīra atbalsts, vienotība lūgšanā. Pēc manām domām, tā ir cerības un iedrošinājuma zīme. Dievs mūs patiešām nekad nepamet, pat ja savā dzīvē esam pieļāvuši kļūdas, meklējuši palīdzību „paši uz savu roku”. Iespējams, ka grūtības, kurām ejiet cauri, ir Jūsu ticības un paļāvības pārbaudījums.
Ko darīt jums? Šis jautājums izskan Jūsu vēstulē. Vispirms es gribu jūs mierināt un lūgt pārāk nesatraukties, jo tas nevar palīdzēt nedz jums, nedz Jūsu ģimenei. Svētie Raksti apstiprina, ka Dievs nekad nepieļauj kārdinājumus, kas pārspētu mūsu spēkus. „Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1 Kor 10:13). Kā kristiete jūs esat aicināta palīdzību meklēt, ticības spēkā lūdzot „Tēvs mūsu” lūgšanu, ko Jēzus mums atstāja par lūgšanas paraugu. Tās pēdējais lūgums - „pasargā mūs no ļauna”, ietver ļaunā gara realitāti. Šajā lūgumā pieminētais ļaunais nav abstrakcija, bet apzīmē zināmu personu - sātanu, nelabo, eņģeli, kas saceļas pret Dievu, pretojas Dieva nodomam un Viņa pestīšanas darbam, kas piepildījies Kristū. Tomēr jāatzīst arī garīgās realitātes otra puse – sātans ir tikai radība, nevis Dievs, līdz ar to – VIŅA DARBĪBA IR IEROBEŽOTA!!! Man personīgi patīk salīdzinājums, ka ļaunais ir kā nikns suns, piesiets garā ķēdē. Viņš biedē mūs, skaļi rejot, tomēr nespēj neko nodarīt, ja vien paši tam netuvojamies caur okultismu, maģiju utt.
Un, visbeidzot, es domāju, ka vissvarīgākais šajā brīdī ir vienkārši uzticēt visu radušos situācijas smagumu Dievam. Vienkārša UZTICĒŠANĀS tam, ka Viņš izvadīs no šī pārbaudījuma, šķiet svarīgāka, nekā papildus lūgšanu vairošana vai izmisīga cīņa ar uzmācīgajām balsīm un trokšņiem ausīs. Pat ja šie trokšņi parādās lūgšanas laikā, mēģiniet par tiem īpaši nedomāt, nepievērst tiem uzmanību, „necīnīties” ar tiem. Ļaujiet tiem nākt un iet – kā vējš, kurš pūš, kuru nevar apturēt vai izmainīt tā virzienu. Jūsu uzdevums lai ir vienkārši palikt Dieva aizbildnieciskajā tuvumā, palikt uzticoties Viņam. Cenšieties, cik vien lielā mērā tas iespējams, novēlēt visus savus mīļos cilvēkus Dieva gādībai, lūdziet, lai Viņš pats ienāk ar savu mieru un dziedinājumu visās Jūsu domās, darbos, bažās, atmiņās, neskaidrībās...
m. Inese Ieva
]]>
Labpāt padalītos ar kādu kristieti anonīmi par tādu vājību, kā seksualitāte, tieksmes pēc tā, ko pasaule piedāvā, bet Dievam ir pretīgs un neatļauts.
Ļoti skumdina, ka par seksuālajām vājībām, izvirtībām, gluži kā citām atkarībām tiek runāts, bet par šo neesmu dzirdējusi ne kādā svētrunā, konferencē. Pārņem sajūta, ka esmu vienīgā tāda nepadevusies. (Liekas, ka citi kristieši ir stipri, laimīgi un gribas sev galu padarīt, kad paklūpu. Runa iet par tieksmi uz grupveida seksu, homoseksuālismu, baudu vērot manu vīru seksā ar situ sievieti). Dzīvoju ciešanu ritenī, no kura nespēju izkļūt. Pateicīga esmu, ka atbrīvojos no atkarīgas masturbācijas, kas bija kā atkarība.Un pēc katras reizes raudāju.
P.S. Labprāt ar kādu parunātos caur E-pastu, ja kādam ir līdzīgas problēmas.
Dace
Dace,
Tu dalies ar ļoti personisku pieredzi – tāpēc uzdrošinos uzrunāt Tevi uz „Tu”. Ceru, ka Tev tas ir pieņemami
Tajā, ko raksti, ir daudz pārdzīvotā, daudz meklējumu. Jā, arī iekšēju ciešanu. Būtu priecīga, ja varētu Tev palīdzēt un ieteikt kādu kristieti ar līdzīgām problēmām, ar kuru Tu varētu izrunāties un, šķiet, saprasties vislabāk. Diemžēl neviens no maniem paziņām līdz šim nav dalījies ar šāda veida grūtībām, arī es pati esmu ļoti „monogāmiski” orientēta, tāpēc cenšos Tevi saprast it kā no „ārpuses”. Neraugoties uz to, psiholoģijas studijas ir darījušas mani daudz izprotošāku pret cilvēkiem nekā biju iepriekš, arī dzīve māca iecietību pret sevi un citiem. Ļoti bieži sev uzdodu līdzīgus jautājumus, kā savienot iekšējās pretešķības sevī – miesas likumu un Dieva likumu (Rom 7, 23), kas nereti ir izteiktā konfliktā. Cilvēks ir ļoti sarežģīta, salikta būtne, tāpēc jo sāpīgākas ir šīs iekšējās dillemmas – kāpēc man patīk tas, ko Dievs aizliedzis? Tevis rakstītajā arīdzan izskan sāpes par pretrunām, kas it kā „plēš” uz pusēm Tavu personību...un varbūt liek raudzīties uz sevi ar nicinājumu, nosodījumu. Pretstati sevi „stiprajiem un laimīgajiem kristiešiem”... vai uzskati, ka ir kristieši bez problēmām?
Bieži vien kristiešos, un jo vairāk nekristiešos, mostas pretestība – sak, Baznīca grib kontrolēt mūsu privāto dzīvi, nevajadzīgi „lūrot zem segas”. Ir kristieši, kas uztver reliģiju tikai kā likumu kodeksu – „tev būs darīt...” un „tev nebūs darīt”. Tomēr tā ir tikai cilvēciska perspektīva. Dievs nav skaudīgs, nevēlas cilvēkiem atņemt viņu laimi... Neliek gaidīt astoņdesmit gadus – pavadītus askēzē un sevis mērdēšanā – lai beidzot debesīs mūs apveltītu ar visu to, ko zemes dzīves laikā neesam pratuši atklāt vai sasniegt. Dzīve, pēc manām domām, mums dota pirmkārt tāpēc, lai mēs iemācītos MĪLĒT. Galu galā, dzīves beigās, tiksim „tiesāti pēc mīlestības”. Man patīk salīdzinājums, ka miesa – tā ir „darbnīca”, kurā mēs apgūstam šo mākslu. Savukārt seksualitāte, Dieva dotā dāvana, ir milzīgs dzinējspēks, kura iespaidā iemīlamies un aizvien mācāmies mīlēt otru, mācāmies upurēties otra labā, rūpēties, uzņemties atbildību. Nekas tā neatbrīvo no egoisma kā patiesa iemīlēšanās... un šī atbrīvošanās no koncentrēšanās tikai uz sevi laikam arī ir cilvēcisko attiecību pamatā. Diemžēl atrauta no sava augstākā mērķa seksualitāte kļūst par postošu spēku... Atrauta no dzīvības, tā nes nāvi – abortus, AIDS. Atrauta no patiesas mīlestības, rūpēm par otra labumu, tā kļūst par „egoismu divatā” vai arī trijatā, četratā utt. Vai tāda seksualitāte sniedz baudu? Domāju, ka jā. Bet ne laimi... Bez tam, pie visa cilvēks ar laiku pierod, jebkuri eksperimenti ar seksu sāk garlaikot, ja nenotiek pāriešana augstākā kvalitātē – dziļākā emocionālā tuvībā. Pēc manām domām, Dieva likumi – kā nu mēs katrs tos dažādās reliģijās interpretējam, vispirmām kārtām sargā cilvēcisko mīlestību, lai mēs paši to ar savām rokām neizpostītu.
Pārlasot Tavu vēstuli, šķiet, ka to raksta ļoti emocionāli smalkjūtīga būtne. Daudz tevi nepazīstot, jūtu, ka pašreizējā situācija tevi ved izmisumā un izraisa ciešanas... Rodas vēlēšanās uzdot jautājumus, lai labāk saprastu Tavu iešējo pasauli. Tu raksti, ka tev piemīt tieksme uz homoseksuālismu un Tu gūsti baudu vērojot savu „vīru seksā ar citu sievieti”. Vai dzimumakts ar vīru Tev sagādā līdzīgu baudu? Vai Tavu orientāciju varētu saukt par biseksuālu? Ja tas ir tā, tad ir saprotama Tava interese par grupveida seksu – iespējams, Tu izmanto savu vīru kā drošu „aizsegu”, lai piepildītu savas seksuālās tieksmes attiecībā pret citām sievietēm, vienlaikus ļaujot viņam piepildīt savējās (cik saprotu, arī viņš atbalsta šo kopdzīves formu). Laulībā vienmēr darbojas cirkularitātes princips – nekad to nevar saprast, ņemot vērā tikai vienas personas uzvedību, uzskatus. Tas, kas norisinās starp laulātajiem, vienmēr ir interakcijas rezultāts. Bieši vien ir tā, kas sastopot kādu cilvēku un veidojot ar viņu attiecības, mūsos „tiek aktivizētas” tādas īpašibas, kuras nekad nenonāktu „pie teikšanas”, ja mēs būtu sastapuši citu cilvēku. Tas ir abpusējs process... Interesanti būtu jautāt, kurš no jums abiem gūst lielāku apmierinājumu no grupveida seksa – Tu vai Tavs vīrs? Varbūt ir tā, ka viens no jums „upurējas” otra labā? Bieži vien ir tā, ka sieviete akceptē šādu seksu tāpēc, ka zemapziņas līmenī jūta drošāk – kontrolē vīra „sānsoļus”. Tā var būt „mazākā ļaunuma” izvēle, lai nodrošinātu savu drošību – netikt pamestai vai piekrāptai.
Savukārt, kas attiecas uz homoseksualitāti, tā ir pavisam cita veida problēma. Ir, protams, terapeiti, kas uzskata, ka tā vispār nav problēma, vien individuālā atšķirība... Viss atkarīgs no konkrētā speciālista vērtību sistēmas. Pēc manām domām, homoseksualitāte ļoti lielā mērā ir saistīta ar sabiedriskajiem fakoriem, kaut arī bioloģiskos faktorus nevar noliegt (liela nozīme ir androgēnu un estrogēnu proporcijai, kas ietekmē bērna centrālās nervu sistēmas veidošanos prenatālajā posmā un nosaka psiholoģisko seksuālo identitāti). Tomēr ļoti bieži ir tā, ka homoseksuāli orientētiem vīriešiem ir ļoti zems pašvērtējums – viņi izjūt „vīrišķibas” deficītu sevī. Nereti tas ir tāpēc, ka ģimenē ir pietrūcis vīrieša parauga – tēvs ir bijis „vājš vīrietis”, fiziski vai psiholoģiski attāls, nespējīgs izpildīt savu īpašo lomu, savukārt māte ir bijusi ļoti dominējoša un visu kontrolējoša sieviete. Līdz ar to „vīrišķība” tiek meklēta citos vīriešos. Ir taču tā, ka mūs parasti citos fascinē tas, kā pašiem pietrūkst, vai ne? Diemžēl homoseksuālie pāri ir ļoti nestabili – ātri notiek vilšanās, jo atklājas, ka partneris nespēj piepildīt vīrišķibas deficītu. Gluži vienkārši – arī viņā ir tas pats „tukšais caurums”. Mazs puišelis kaut kur dziļi iekšpusē, kurš meklē tēva stipro atbalstu. Es domāju, ka sieviešu homoseksualitātes gadījumā mehānisms ir līdzīgs...vien attiecībās ar māti. Turklāt dzimumattiecības starp divām sievietēm bieži vien ir „izsmalcinātākas” – daudz lielāku lomu šeit spēlē emocionālais aspekts. Emocionālā tuvība var būt svarīgāka par seksuālo kontaktu un būt par galveno motīvu šādām attiecībām.
Dace, nezinu, vai tas, ko rakstu, var palīdzēt tev kaut kādā veidā izprast sevi. Pēc manām domām – lai sakārtotu lietas dzīvē, vispirms ir jāparaugās uz to visu „kaujas lauku” it kā no putna lidojuma... Ir vērtīgi pavērot, kādā virzienā vēlies iet Tu pati un kādā virzienā iet Tava dzīve... Kas kuru ved un virza? Un koTu vēlies pati? Kam būtu jānotiek, lai Tu sajustos laimīga? Varbūt ir kaut kas tāds, ko jāziedo, lai Tava dzīve neietu divos dažādos virzienos, lai „neplēstu” Tevi pašu... Es domāju, ka Tava atbrīvošanās no atkarīgās masturbācijas, par ko Tu raksti, ir ļoti liels ieguvums. Tā ir Tava pieredze, ar kuru Tu vari palīdzēt citiem. Un arī sev pašai. Šādas uzvaras dod spēku un pašapziņu, vai ne? Lai Dievs Tevi vada uz aizvien lielākām uzvarām, jo Viņam patiešām nav neispējamu lietu.
Paliekot lūgšanā, Inese
Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 26.03.2011.
Daudzi cilvēka iekšējie pārdzīvojumi ir klāti ar nekad neuzzināma noslēpuma ēnu, tai skaitā – arī pašnāvības mēģinājumi. Cik gan stiprām ir jābūt ilgām pēc nāves, lai cilvēks – fizisku un psihisku spēku pilnbriedā – pārvarot spēcīgo izdzīvošanas instinktu un bailes no nāves, izšķirtos par pašnāvību? Kādi ir motīvi, iemesli šādai izvēlei?
Morālajā ziņā, pašnāvība nav drosmes izpausme, bet gan bēgšana. Kā uzsver Katoliskās Baznīcas Katehisms: „Pašnāvība ir pretrunā ar cilvēka dabisko noslieci saglabāt un turpināt savu dzīvību. Tā ir krasā pretrunā ar taisnīgu sevis mīlestību. Tāpat tā ievaino tuvākmīlestību, jo netaisnīgi sarauj solidaritātes saites ar ģimeni, valsti un citām cilvēku kopībām, pret kurām mums ir pienākums.” (KBK, 2281) Tomēr Baznīca mudina arī nezaudēt „cerību, ka cilvēki, kuri beiguši dzīvi pašnāvībā, saņems mūžīgo pestīšanu”, un lūdzas par tiem, kas paši izdzēsuši savu dzīvību.
Pašnāvību iemesli, protams, ir ļoti dažādi, tomēr var ievērot vairākas kopīgas iezīmes. Visu pašnāvību mērķis ir kādas cilvēkam nozīmīgas problēmas risinājuma meklējums. Cilvēka psihiskās sāpes ir tik lielas, ka viņš izvēlas līdzekļus, lai spētu „vairs par to nedomāt”. Bezpalīdzības un bezcerības sajūta, sašaurināts spriešanas spēju horizonts, kas izpaužas kā „aklums” saskatīt jebkādas citas iespējas, autodestruktīvas tendences, interešu zudums, atkārtotas neveiksmes problēmu risinājumos, vēlēšanās izbēgt no ciešanām, sāpēm, ko prasa situācijas pārvarēšana, kā arī dzīves vērtību sabrukums un dezorganizācija – tas viss raksturo pārdzīvojumus, ko izjūt cilvēks suicidālās krīzes brīdī. Zem šīs krīzes fasādes gandrīz vienmēr slēpjas personai svarīgu (tai skaitā – arī reliģisko) vērtību atmešana, kā arī personiskās identitātes krīze... Nereti pašnāvības mēģinājumi (kas ir sastopami vismaz 10 reizes biežāk nekā pabeigtas pašnāvības) var tikt uzskatīti par saucieniem pēc palīdzības. Pētījumi rāda, ka vismaz 8% cilvēku, kas veikuši pašnāvības mēģinājumu, to mēģina vēlreiz, reizēm arī vairākkārtīgi, līdz kāda no atkārtotajām reizēm beidzas traģiski. Pašnāvību risku pastiprina arī dažādas psihiskas saslimšanas (cilvēki ar depresijas pazīmēm pašnāvības mēģina izdarīt 8 reizes biežāk nekā citi), alkohola vai narkotiku lietošana, ģimenes stāvoklis (lielākā daļa cilvēku, kuri izdara pašnāvību ir vientuļi, nekad nav bijuši precējušies, nāk no ģimenēm bez tuvām emocionālām attiecībām).
Lai gan saskaņā ar Veselības ekonomikas centra datiem pašnāvību skaits Latvijā samazinās (rekordaugsts rādītājs tika sasniegts 1993. gadā, kad no dzīves labprātīgi aizgāja 1100 cilvēku, pēc tam pašnāvību skaits samazinājās, bet 2008. gadā atkal pieauga līdz 527 pašnāvībām), tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, Latvija šai ziņā aizvien vēl ierindojas pašnāvību statistikas augšgalā – katru dienu vismaz viens Latvijas iedzīvotājs atņem sev dzīvību... Ja citās valstīs visbiežāk tiek konstatētas pašnāvības, ko veikuši gados jauni cilvēki (līdz 25 gadu vecumam), Latvijā visvairāk pašnāvnieku ir vecuma grupā starp 40 un 50 gadiem un joprojām visvairāk pašnāvību izdara vīrieši (2009. gadā Latvijā pašnāvības veica 413 vīrieši un 97 sievietes). Tomēr 2010. gada dati norāda arī uz to, ka ir palielinājies pašnāvību skaits vecāku ļaužu grupās (sievietēm – no 55 līdz 59 un no 65 līdz 74 gadiem, vīriešiem – vecākiem par 80 gadiem).
Vecuma rādītāji, šķiet, diezgan uzskatāmi parāda, ka atteikšanās no dzīves bieži ir saistīta ar iedzīvotāju sociālekonomisko situāciju (bezdarbs, kredītu parādi, alkoholisms utt.). Cilvēki piedzīvo savu situāciju kā bezizeju, izjūt sociālu atstumtību no tās sociālās grupas, kuru agrāk uzskatīja par savējo (visvairāk pašnavības izdara bezdarbnieki un cilvēki ar augstāko izglītību, ar augstu sociālo statusu)... Tas apstiprina pieņēmumu, ka revolūciju un karu laikā pašnāvību skaits samazinās, savukārt ekonomisko krīžu laikos – būtiski pieaug. Turklāt krīzes izraisītās sekas, kā norāda eksperti, diemžēl var atklāties ar divu, trīs gadu nobīdi...
No psihologa prakses viedokļa raugoties, jāatzīst, ka suicidālais sindroms, kas iekļauj iepriekšminētās iezīmes, ir samērā viegli atpazīstams. Daudz lielākas grūtības sagādā pašnāvības riska potenciāla atpazīšana – cik lielā mērā cilvēks ir gatavs sev atņemt dzīvību? Lai pieņemtu kritisko lēmumu, jābūt vismaz trīs savstarpēji saistītiem apstākļiem: (1) traumējošiem notikumiem, kuri var būt notikuši pirms vairākiem mēnešiem vai pat gada un kuru rezultātā ir sākušās domas par pašnāvību, (2) kritiskam notikumam, kurš nostrādā kā „pēdējais piliens traukā” jeb palaidējmehānisms (piemēram, smags zaudējums, finansu problēmas, neārstējamas slimības diagnoze, sarežģījumi ģimenē – pāris nedēļas pirms pašnāvības mēģinājuma), kā arī (3) līdzekļi pašnāvības īstenošanai. Nepieciešams ļoti nopietni izturēties pret dažādiem pašnāvības nodomu signāliem (piemēram, izteikumiem „ja manis vairs nebūtu...”, personīgo lietu atdāvināšanas vai testamenta sastādīšanas mēģinājumiem). Svarīgi atcerēties, ka liela daļa cilvēku, kas izlemj izdarīt pašnāvību līdz pat pēdējam brīdim svārstās hamletiskās dilemmās starp dzīvi un nāvi, tāpēc bieži vien atklāta, sirsnīga saruna var būt pirmais solis, lai novērstu pašnāvību. Ja ir radusies pārliecība, ka cilvēks ir nolēmis izdarīt sev ko ļaunu, dariet visu, lai neatstātu viņu vienu! Mēģiniet pārliecināt, ka nepieciešams meklēt un pieņemt psihoterapeitisku, psihiatrisku vai medicīnisku palīdzību, tomēr atcerieties, ka tikpat svarīga ir vienkārša būšana līdzās, palīdzot risināt ikdienas problēmas, kuras var atrisināt.
Bet ko darīt, ja tomēr nav izdevies nosargāt otra cilvēka dzīvību? Kā tuviniekiem sadzīvot ar šādu traģēdiju? Šis jautājums nav viegli atbildams, jo pašnāvības apziņas smagumu, kā arī vientulības, vainas apziņas un kauna izjūtas iznes tieši vistuvākie. Vēl aizvien pašnāvības fakts cilvēkos izsauc daudz baiļu, apkārtējie nezin, kā tuvoties šīs ģimenes locekļiem. Arī paši piederīgie bieži izolējas no sabiedrības, kaut arī viņu situācijā ir nepieciešama palīdzība no ārpuses.
Pašnāvība vienmēr ir ļoti negaidīts notikums, bet atšķirībā no citiem nelaimes gadījumiem, tā vienmēr atstāj sāpīgu rētu, – jo aizgājējs pats ir izvēlējies aiziet. Sēru process šajā gadījumā noris pavisam citādāk nekā parastu zaudējumu situācijā:
1) nepārtraukti atgriežas jautājumi – „kāpēc viņš/viņa to izdarīja?”; „kāpēc mani atstāja?”; „kāpēc to izdarīja tagad?”; „kāpēc nevēlējās vairs dzīvot?”. Diemžēl uz šiem „kāpēc” nav iespējams atrast atbildes. Pat ja aizgājējs ir atstājis vēstuli un tuvinieki to simtkārt pārlasa, arī tur atrodamā informācija nespēj pilnībā izskaidrot traģisko soli.
2) tiek meklēti „vainīgie”, notiek sevis pašu vainošana – „es varēju kaut ko jau agrāk pamanīt?”; „es varēju uz viņu tā nekliegt...”; „ja viņš nebūtu saticis to meiteni, būtu citādāk” utt. Protams, nav iespējams atrast vienīgo vainīgo – reizēm kāda nenozīmīga dzīves situācija varēja pielikt „pēdējo pilienu” lēmuma kausā.
3) ciešanas, sēras, bezgalīgas sāpes ir tik smagas, ka dzīvi palikušajiem var šķist, ka viņi ir sodīti par kaut ko.
4) aizgājēja tuvinieki var piedzīvot privātuma, intimitātes trūkumu, jo pašnāvības fakts piesaista sabiedrības uzmanību, norisinās nepatīkami izmeklēšanas procesi utt.
5) notiek izvairīšanās no sarunām par šo notikumu, jo ģimene nereti nevēlas runāt par pašnāvības iemesliem, savukārt arī apkārtējie īsti nezin, kā reaģēt, ko drīkst jautāt.
Ja runa par pašu aizgājēja ģimeni – ir labi, ja tā atļauj sev palīdzēt un meklē palīdzību ārpus sava loka! Vērtīgi ir jebkuri kontakti ar cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši līdzīgas traģēdijas savā dzīvē. Ļoti svarīgs ir arī atvadu rituāls no mirušā – ir labi izrunāties, lūgt piedošanu, piedot izdarīto (lai palīdzētu sev apzināties šo kontaktu, var ielikt zārkā vēstuli vai kādu simbolisku lietu). Nav jābaidās meklēt palīdzību arī pie speciālistiem (psihologa, psihoterapeita, priestera).
Ņemot vērā visas sāpes, caur kurām jāiziet pašnāvnieka tuviniekiem, ir svarīgi neatstāt šo ģimeni bez atbalsta, kaut vai apvaicājoties – „kā es varu palīdzēt?” – un vienkārši ieklausoties teiktajā. Atbalstu nereti sniedz pati būšana kopā. Rokas paturēšana, pieglaušana, pat ja trūkst vārdu, jo tuviniekiem nereti ir subjektīva izjūta, ka viņi ir vieni paši savās ciešanās. Nav nepieciešams arī klusēt par notikušo, ir labi tālākajos sēru etapos delikāti mudināt dalīties savās izjūtās par piedzīvoto pārbaudījumu. Nepieciešams ļaut paust visas savas emocijas (arī pārmetumus Dievam), bez jebkādām robežām, vērtējuma vai nosodījuma.
Reizēm izskan jautājumi par to, kāda ir Baznīcas nostāja pret pašnāvniekiem un vai aizgājēja tuviniekiem pastāv iespēja no Baznīcas puses saņemt arī psiholoģisko palīdzību. Baznīcas nostāja, kas agrāk bija ļoti atturīga (apglabāšana notika bez priestera dalības, ārpus pasvētītās kapu teritorijas utt.), tagad ir kļuvusi daudz atvērtāka, atbalstošāka, ja runa par pašu apbedīšanas rituālu. Nāvīgs grēks, kurš, nenožēlots, ved uz pazušanu, tiek izdarīts tajos gadījumos, kad ir klātesoši 3 nosacījumi:
a) tam jābūt izdarītam apzināti
b) labprātīgi, pilnībā to vēloties
c) ja tas izraisa nopietnu ļaunumu
Pašnāvības gadījumā c) punkts nav apstrīdams – cilvēks zaudē dzīvību. Tomēr paliek jautājums par punktiem a) un b) – cik lielā mērā persona to veikusi apzināti un labprātīgi. Neviens necenstos savai dzīvībai darīt galu, ja vien viņš redzētu savām problēmām kādu risinājumu un ja tās pilnībā nepārsniegtu viņa subjektīvos spēka resursus... Un tieši šīs samilzušās problēmas ietekmē to, ka cilvēka apziņa un griba pašnāvības izdarīšanas brīdī ir smagi/ vai pat pilnībā ierobežotas. Līdz ar to Baznīca neizvērtē pašnāvības grēku vispārēji, atstājot lēmumu Dievam... Bez tam – nekad nevaram izslēgt, ka cilvēks vēl pirms nāves iestāšanās nav paspējis vērsties pie Dieva ar nožēlas aktu un saņēmis piedošanu. Lai atceramies ļaundari pie krusta, kura izteiktais teikums – „Piemini mani, kad būsi savā Valstībā” – sastapās ar Jēzus piedošanu.
Vēlētos noslēgt ar kādu, mani pašu stiprinošu, domu – „Apziņa, ka panesam lietas, kuras nav panesamas, ir viena no tām lietām, kas ļauj mums doties uz priekšu”.
Inese Lietaviete
]]>
„Reiz naktī nogrima kravas kuģis. Tikai viens jūrnieks izglābās. Viņš atrada glābšanas laivu, pacēla buru un, kā bija mācīts, paraudzījās debesīs – lai ielāgotu zvaigžņu stāvokli. Viņš noteica ceļu mājup un aiz pārguruma aizmiga. Sabiezēja mākoņi. Nākamajās divdesmit naktīs zvaigznes nebija redzamas. Viņš domāja, ka ietur kursu, bet pārliecības nebija. Ritēja dienas, jūrniekam zuda spēki. Viņu pārņēma šaubas. Vai viņš pareizi noteicis kursu? Vai joprojām dodas mājup? Vai nav aizmaldījies un viņam nav lemta šausmīga nāve? Nekas nav zināms. Vai zvaigžņu stāvoklis bijis tikai izmisuma raisītas iedomas? Vai arī viņš redzēja īstenību...un nu neminstinoties ir tai jāseko?” ar šo līdzību filmā „Šaubas” (2009. g. tā tikusi nominēta 5 Oscar balvām) savus draudzes locekļus uzrunā tēvs Flinns.
Svētdienas sprediķi viņš nobeidz ar pārdomas raisošiem, postmodernisma laikmeta cilvēkam nozīmīgiem vārdiem: „Daudziem no jums klātesošiem tāda ticības krīze nav sveša. Un es jums teikšu: šaubas spēj vienot tikpat cieši kā pārliecība. Kad gadās nomaldīties, jūs neesiet vieni.”
Reliģiskās krīzes iemesli var būt dažādi – no vienas puses, tā var būt ticības krīze (cilvēks cīnās ar šaubām, pretrunām starp ticības patiesībām un zinātniskajiem viedokļiem), bet no otras puses, krīze var izrietēt arī no grūtībām dzīvot saskaņā ar ticību un pielikt pūles, lai augtu garīgi. Reliģskā krīze vistiešākajā veidā ir saistīta arī ar reliģiskās pieredzes krīzi. „Manā dvēselē viss ir izžuvis, kļuvis tumšs un tukšs. Dieva tur vairs nav un nav nekā, kas mani varētu piepildīt. Es nevaru vairs lūgties... ” – šādi vai līdzīgi vārdi daudziem no mums nav bijuši sveši brīžos, kad tumši mākoņi aizēno zvaigznes un dvēsele cieš...
Raugoties uz reliģiskās pārliecības krīzi no psiholoģiskā viedokļa, tā ir ļoti līdzīga personības izaugsmes krīzei, tomēr atšķiras no tās ar to, ka norisinās divās plaknēs – dabiskajā un pārdabiskajā līmenī. Reliģiskās krīzes iemesli reizēm atrodas ārpus cilvēka (piemēram, sv. Jāņa no Krusta „tumšās nakts” pieredze), tomēr nereti tie ir saistīti ar cilvēciskās dabas ierobežotību. Cilvēka attīstības ietvaros norisinās izmaiņas abos līmeņos – dabiskajā un pārdabiskajā, vienlaikus skarot visas personības sfēras: intelektuālo, emocionālo, darbības (biheiviorālo) un gribas (volitīvo) sfēru. Reliģiskās krīzes pārdzīvojumā tiek iesaistītas visas minētās jomas, tomēr visbiežāk cilvēks piedzīvo grūtības vienā no tām (piemēram, intelektuāli nepieņem Baznīcas mācību vai arī emocionāli nespēj piedzīvot Dieva mīlestību). Pārdabiskā pieredze, par kuru savos darbos runā Baznīcas mistiķi, vienmēr sasaucas ar mūsu cilvēcisko mēru – Dievs vienmēr ir lielāks – semper maior – nekā cilvēka izziņas spēja. Iegūstot garīgo pieredzi, cilvēka psiholoģiskās struktūras tiek „pārplēstas” - kā vecie trauki, kuros liets jaunais Dieva pazīšanas vīns (Mt 9,17). Piedzīvojot Svēto, neizbēgami sabrūk cilvēciskie spriešanas „rāmji”, diskursīvās domāšanas vietā pamazām ienāk kontemplācija, savukārt emocionālā sausuma pārveidotā un attīrītā sirdī dzimst jauna pārdabiskās Mīlestības atziņa.
Krīzes intensitāte ir atkarīga arī no konkrēta cilvēka temperamenta (introvertie, biežāk nekā ekstravertie cilvēki, piedzīvo krīzes situācijas), personības iezīmēm (neprasme pieņemt neveiksmes, nespēja akceptēt savu nepilnību bez izmisuma un zaudējuma sajūtas, emocionālā nesakārtotība – tie visi ir krīzi izraisoši faktori). Krīzes padziļināšanās nereti ir saistīta ar tīri cilvēciskām bailēm jaunā, neapzinātā priekšā, kā arī – ar nevēlēšanos mainīties, ko psiholoģijā dēvē par iekšējo pretestību (ang. val. - resistance). Un tā, piemēram, miegainība lūgšanas laikā var būt saistīta ar vispārēju nogurumu, tomēr nereti tās cēlonis var būt arī iekšēja pretestība reāli satikt Svēto, jo tas ietu kopsolī ar nepieciešamību radikāli atgriezties un izmainīt līdzšinējo dzīves stilu. Un tad var izrādīties, ka vienīgā izeja, kā izvairīties no šāda veida „apdraudējuma”, ir acu aizvēršana!
Bez tam, reliģiskās krīzes var būt acīm nepamanāmas, atrodas it kā „otrajā plānā” zem citām psiholoģiska rakstura problēmām. Pirmajā plānā izvirzās nepatīkamas izjūtas, kas saistītas ar dzīves jēgas un mērķa zudumu, eksistenciāliem jautājumiem, dzīve ir pilna nemiera, trūkst prieka, mācības un darbs vairs nesniedz agrāko gandarījumu, pasliktinās attiecības ģimenē, saasinās iekšējie konflikti. Aiz psiholoģiskās krīzes „fasādes” mēdz slēpties sen aizsākusies nepamanīta reliģiskā krīze, kas sakņojas garīgā, tikumiskā vai vērtību konfliktā. Kā norāda V. E. Frankls, logoterapijas pamatlicējs, cilvēks dzīvo no mīlestības uz vērtībām un jēgas īstenošanas, tāpēc dvēseliskās saslimstības rodas sairstot atbildībai, brīvībai un jēgai[1].
Šajā kontekstā vērts atzīmēt, ka viens no reliģiskās krīzes iemesliem slēpjas grūtībās atrisināt pretrunīgu dzīves mērķu un vērtību konfliktus (cilvēkam pieder brīvība – izvēlēties izaugsmi vai izaugsmes trūkumu, maksimālu iesaistīšanos vai minimālismu, radikālismu vai arī samierināšanos ar viduvējību). Reizēm tā var būt arī iekšēja dilemma starp „tuksnesi” un „tirgus laukumu”, starp ilgām pēc vienotības ar Dievu un tuvākmīlestības pamudinājumu kalpot starp cilvēkiem. Sv. Pāvils to raksturo kā „spaidus no abām pusēm” – „kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu (..), bet jūsu dēļ nepieciešamāk palikt miesā” (Flp 1,23). Nespējot izvēlēties vienu no diviem ceļiem, cilvēks svārstās starp abiem, līdz kamēr piedzīvo krīzi, kura liek apstāties un izdarīt padziļinātu savas dzīves izvērtējumu. Blakus mērķu konfliktu izraisītajām krīzēm bieži varam vērot ceļa krīzi, kad grūtības ir saistītas ar nepieciešamību izvēlēties, kādā veidā realizēt izvēlēto aicinājuma ceļu, lai tas būtu saskaņā ar personības individualitāti, autentiskumu. Šeit tiek uzdots jautājums ne tik daudz – ko man darīt?, bet gan – kā? Un visbeidzot var minēt vēl trešo krīžu veidu – dedzības krīzi, kas ir saistīta ar cilvēciskās iesaistīšanās un motivācijas periodisku atslābumu, realizējot izraudzītās vērtības, un var padziļināt šaubas par izvēlētā ceļa pareizumu.
Kā rīkoties, kad māc šaubas, kad iekšējais konflikts ir ieildzis un pamazām veidojas maldinošs priekšstats, ka stāvoklis ir bez izejas? Nav, protams, vieglu un vispārīgu atbilžu. Brīžos, kad debesis satumst un zvaigznes vairs nav redzamas, ir labi saglabāt objektivitātes izjūtu, kas izpaužas sāpīgās situācijas akceptācijā un atziņā, ka – lai gan šķiet, ka „pasaule grūst”, tad tomēr patiesība ir tāda, ka pasaule izturēs. Un izturēs vēl ne vienu vien krīzi! Svarīgi ir skatīties arī dziļāk uz krīzes iemesliem, ne tikai uz ārējiem tās simptomiem, kuri ir tikai aisberga redzamā daļa. Blakus objektivitātes izjūtai, labi ir novērtēt arī katras krīzes pozitīvos aspektus – grūtības, kas pārciestas, var kļūt par jaunas izaugsmes sākumu. Nepieciešams atsaukt atmiņā arī iepriekšējo pieredzi – kā toreiz tika rasta izeja, risinājums? Kādi ir mani iekšējie resursi? Inspirācijas, kas izgaismo un palīdz izskaidrot aktuālās grūtības garīgajā dzīvē, var meklēt ne tikai līdzšinējā personīgajā pieredzē, bet arī izmantojot bagāto Baznīcas kultūras mantojumu, lasot garīgo literatūru, meklējot atbildes citu cilvēku krīzes pieredzē, kā arī vēršoties pēc palīdzības pie garīgā vadītāja vai pastorālā konsultanta. Tieši šādos brīžos neaizvietojami svarīgs ir uzticamas personas sniegtais atbalsts, izpratne, aizlūgšanas – pacietīgā, piedodošā, bet vienlaikus arī iedrosminošā mīlestība, kas piekrīt vienkārši „būt līdzās”. Liela nozīme ir tieši lūgšanas dzīves sakārtošanai. Ļoti svarīgi ir apzināties, ka no mums pašiem ir atkarīgs, vai izmantosim krīzi kā jaunu sākumu Dieva meklēšanā caur lūgšanu, apzinoti pretojoties apātijai, skepsei, nogurumam un bezjēdzības izjūtai, kas vairo vēlēšanos izolēties no Dieva un no citiem cilvēkiem. Visas šīs negatīvās izjūtas, ciešanas un sāpes, kas neizbēgami ir saistītas ar krīzi, iespējams piedzīvot arī kā askēzes iespēju, jo krīze nenoliedzami ir „šķīstīšanas” vieta. Tieši ciešanu akceptācija atbrīvo līdz šim neiepazītus dvēseles spēkus un no jauna integrē cilvēku, apvienojot izklīdinātos personības resursus. Jāpiebilst, ka „žēlastība ir žēlsirdīga” – kā saka T. Mērtons. Dievs nedod pārbaudījumus, kas pārsniegtu mūsu spēkus. Iespējams, ka mūsu krīze ilgs mēnesi, divus mēnešus, gadu, varbūt pat vairākus gadus...bet kas gan tas ir mūžības priekšā, kas ir mūsu ceļojuma mērķis?
Inese Lietaviete
[1] Frankls Viktors. Izdzīvošanas māksla: psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004.