„Ja Francisks tagad pie mums atnāktu, es esmu pārliecināts, viņš nesāktu runāt ne par „Nabadzības Kundzi”, ne arī par „māsu sauli un brāli mēnesi, bet gan par Jēzu Kristu, pie tam – krustā sistu”. (t. Ranjero Kantalamesa OFMCap)
Šogad, līdzīgi kā pērn, māsu kalpoņu klosterī norisinājās Franciskāniskās lūgšanas skola. 17. marta tikšanās „Spogulis krustā – kontemplācijas skola” bija veltīta krusta noslēpuma pagodināšanai. Māsas Ineses Lietavietes stāstījums par krusta nozīmi svētā Franciska dzīvē palīdzēja sagatavoties svēta Damiāna krusta pagodināšanas brīdim kapelā. Savukārt Jāņa Kurševa vadībā kopīgi izdziedājām liturģisko lūgšanu Officium Passiones – svētā Franciska ofīciju par Kunga ciešanām, kura pamatā ir svētā Franciska apkopotie teksti no Svētajiem Rakstiem (galvenokārt Psalmi), kas vēstī par Dieva Kalpa – Kristus ciešanām, kā arī pauž augšāmcelšanās cerības prieka nojausmu.
bildes (30)
Tikšanās kulminācija bija Euharistija. Priesteris Ilmārs Tolstovs sprediķī mūs mudināja izdzīvot Franciska garīgumu ikdienā, uz to palūkojoties no praktiskās puses. Kā prirsteris uzsvēra, tad ikvienas rekolekcijas ir domātas tam, lai palīdzētu atkal savākt to, kas ir izkaisīts. Viņš atgādināja par vairāku izcilu Dieva kalpu garīguma izpausmēm un to atstātajiem augļiem, kas savukārt mūs mudina uz nemitīgu atgriešanos pie Kunga krusta, kurš ir mūsu brīvības un laimes avots.
Rīgas Svēta Jēkaba katedrāles vikārs atzina, ka visi garīguma ceļi, lai gan ir tik dažādi, vienmēr beigās satiekas pie krusta koka, kur tad arī esam aicināti ielūkoties kā spogulī, kas ir mūsu patiesās laimes dāvātājs. Tieši krusts taču ir tas, kas dara cilvēku laimīgu, jo, vai gan mēs varētu priecāties, ja nebūtu Kristus upura? Tieši tādēļ arī esam aicināti uz līdzdalību krusta noslēpumā, ielūkošanos tajā kā spogulī, lai piedzīvotu neizsakāmo laimi būt cieši vienotiem ar Jēzu.
Māsa Inese konferencē stāstīja par vairākām epizodēm no Franciska dzīves, kurās parādījās Kristus krusta godība. Viņa atgādināja, ka krusts ir ciešanu zīme, bet Kristus ir arī uzvarētājs – krustā sists, bet mūžīgi dzīvs. Svarīgi pamanīt, ka Viņš ir augšāmceltais Pestītājs, kas ļauj mums krustā saskatīt bezgalīgo mīlestību, kas Viņu aizveda pie krusta. Šajā mīlestībā svētais Francisks atrada prieku. Pilnīgs prieks pēc Franciska domām ir Kristus mīlestības dēļ panest pārestības, ciešanas, izsmieklu un mokas, nedusmojoties un neļaunojoties. Vairāk kā par Svētā Gara dāvanām, jāpriecājas, ja redzam sevī Kristus krusta uzvaru, ja krusts mūsos sāk uzvarēt.
Kontemplācija aizsākas ar uzlūkošanu un pārdomām, ar mīlestību uz Jēzu, kurš par mums ir atdevis visu, jo, lai Dievu varētu pielūgt, nepieciešams Viņu iepazīt. Ceļš pie Dieva sākas ar to, ka pamanām otru cilvēku, nepaliekam vienaldzīgi pret viņa situāciju. Kad kāds ubags reiz lūdza Franciskam naudu, bet viņš tam atteica, jo bija aizņemts ar citam lietām, tad viņa sirds to vēlāk tik stipri pārdzīvoja, ka viņš izdarīja apņemšanos – ja kāds man ko lūgs Dieva vārdā, es tam neko neatteikšu. Franciska ceļš uz atgriešanos sākās ar to, ka, lasot Evaņģēliju, viņš saprata, ka nevar palikt vienaldzīgs pret spitālīgo. Pēc šīs tikšanās ar spitālīgo viņš piedzīvoja Kristu, kas ir cilvēku atstumts, nevienam nevajadzīgs.
Un Franciskam vairs nepietika ar naudas došanu, nu viņš spitālīgo arī noskūpstīja, un tas jau bija kas daudz dziļāks. Ar to arī sākās Kristus satikšana visā radībā.
Katram no mums mājās ir kāds spogulis, kurā mēdzam ieskatīties, lai pārbaudītu, kā izskatāmies, lai palūkotos uz sevi no malas. Spogulis labi parāda mūsu ārieni. Taču ir vēl kāds „spogulis”, kas ir vērsts uz mūsu iekšējo pasauli un kurā esam aicināti lūkoties. Šo „spoguļa” metaforu lieto svētā Klāra savā vēstulē svētajai Agnesei no Prāgas: „Jēzus ir mūžīgās gaismas spožums un šķīsts spogulis. Raugies šajā spogulī ik dienas, ak, karaliene, Jēzus Kristus līgava. Aplūko nepārtraukti tajā savu seju, lai tu ietērptos un greznotos ar visu tikumu ziediem un drānām tā, kā tas pienākas visaugstākā Karaļa meitai un visdārgākā līgavai!”
Ļausim arī mēs, lai šis gavēņa laiks aizved mūs līdz krusta spogulim tā, ka, līdz tam nonākuši, uzdrošināmies tajā ielūkoties, bet ielūkojušies varam pazemīgi nokrist ceļos un liet gaužas asaras par savu neuzticību, atzīstot, ka mūsu ciešanas šajā dzīvē nav salīdzināmas ar mūsu Kunga mīlestības pilnajām sāpēm mūsu atpestīšanas darbā.
]]>
Dievs katru no mums aicina... bet pa kuru ceļu?
Šogad jau VIII reizi mūsu klosterī aicinām uz īpašo nedēļas nogali, kas veltīta aicinājuma izzināšanai. Rekolekciju sākums - piektdien, 24.augustā, pl. 18.00, noslēgums - svētdien, 26.augustā, pl. 16.00.
Rekolekciju tēma „TU esi MANS" pieskarsies attiecību jautājumiem un dialogam, kas ir katra aicinājuma pamatā. Ja Tu vēlies sastapt Dievu - Euharistijā, Viņa Vārdā, kopienas sadraudzībā, lai meklētu atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, tad šī nedēļas nogale ir domāta Tev un var kļūt par pieturas punktu Tava aicinājuma izzināšanas ceļā.
Rekolekcijas vada: pr. Ilmārs Tolstovs un m. Inese Ieva
Kā atrast Enkura ielu?
Ieskaties šeit!
Kas jāņem līdzi?
Līdzi lūdzam paņemt Svētos Rakstus, kā arī guļammaisu un paklājiņu.
Dalības maksa
7 Ls
Pieteikšanās
Pieteikties var pa tel. 27 86 84 94 vai e-pastu: [email protected] līdz 20. augustam.
Uz tikšanos!
Nedēļas nogale tiem, kas vēlas izzināt aicinājumu 2011 >>
Kas ir aicinājums? >>
]]>{youtube}nPLI2SN-AHI&list{/youtube}
Semināru ļoti profesionāli vadīja Jānis Maslovskis, Rīgas Gospelkora direktors, kurš mūs iepazīstināja ar dažādiem gospelmūzikas stiliem, kā arī brīnišķi sagatavoja tam, lai mēs spētu atvērties slavēšanai caur gospeli."Viss, kas stāsta par Kristu, par Labo Vēsti, tas viss ir gospelis," atzina Jānis. Gospelmūzika – tā ir mūzika par Dievu, par to, kas notiek starp cilvēku - mani un Viņu. Pārējais, kas notiek, paliek otrā plānā.
{youtube}6nxSvvIeY4o{/youtube}
Seminārs bija ļoti prakstisks. Pēc ļoti atraktīvas iesildīšanās, kuru vadīja Gospelkora dziedātāja Kristīne, mēs sadalījāmies pa balsīm – soprānos, altos un tenoros, lai mācītos kopīgi dziedāt. Novērtējām to, ka mūsu vidū klātesoši bija gospelkora dalībnieki, līdz ar to mācīšanās notika vieglāk - mēs ātri varējām uztvert dziedāšanas ritmu un iekļauties tajā.
{youtube}ufVPE8zq4vE&feature{/youtube}
Kopā ar mums, līdzīgi kā pērn, bija arī dziedātājs Jānis Kurševs, kurš ar savu balsi piešķīra mūsu balsu skanējumam īpašu improvizācijas noskaņu. Svētās Mises laikā pirmo reizi izdziedājām arī Jāņa īpaši šim notikumam komponētās Mises liturģiskos dziedājumus (to vārdi bija gregoriskajam dziedāšanas veidam tuvāki, bet mūzika - apvienoja gregoriskās un gospeliskās noskaņas).
Semināra ievadā Jānis Kurševs, atsaucoties uz pagājušā gada seminārā aplūkoto gregorisko dziedājumu, būvēja tiltu starp abiem dziedāšanas un Dieva slavēšanas veidiem. Viņš tos salīdzināja, piemeklējot tiem attiecīgus Svēto Rakstu fragmentus. "Gregoriku var raksturot ar citātu no Mateja evaņģēlija "Bet kad Tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz Tēvu slepenībā” (Mt 5,5-6) - gregoriskajā dziedājumā mēs neakcentējam savu personības šarmu, savu tembru, savu personisko spēku. Mēs būtībā visu savācam un atdodam sevi šajā kopīgajā – dominējošajā Tēva tonī," teica Jānis. "Savukārt par gospeli varētu teikt „Lai pasaule zina, ka es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis” (Jņ 14,31) – būtībā tas ir gospelis. Tas vairs nav intraverti, bet gan apliecinoši – es apliecinu Dievu, es esmu izvēlējies ticēt. Un šeit vairs nav vietas tādam "kautrīgumam". Gregorikā – mēs varam dziedāt kautrīgi (tas pat ir šarmanti, ja jūs to darāt kautrīgi). Bet ja jūs gospeli dziedātu kautrīgi – tas laikam būtu smieklīgi. Tāpēc dziedot tik svarīgi atrast sevī šo "bezkaunību", "bezkaunību Kristū", šo "kristīgo bezkaunību", jeb pareizāk sakot – drosmi! Jauki, ja mēs varam pārvaldīt, gan šo pazemīgo veidu, gan šo uz āru vērsto, apliecinošo veidu, jo tajos abos ir kaut kas personību izdaiļojošs."
"Jūs katrs esiet gospelis – Labā Vēsts cilvēkiem, kuri jūs redz," mums novēlēja priesteris Ilmārs Tolstovs, ievadot Adventā ar Svēto Misi, kuras laikā tika degta pirmā svece Adventa vainagā un mazais Jēzus Bērniņš, ko simbolizēja figūriņa guldīta mazā groziņā, uzsāka savu ceļu - no ģimenes uz ģimeni. Un tā līdz Ziemassvētkiem!bildes (24)
Paldies vēlreiz mūsu galvenajiem viesiem - Jānim Maslovskim un Rīgas Gospelkorim par atsaucību un jaukās kopābūšanas brīdi!
{jcomments off}
]]>Rekolekcijas pulcēja apmēram divdesmit jauniešu. Pieci no viņiem vēlējās sniegt savu liecību „Katoļu Baznīcas Vēstneša” lasītājiem.]]>bildes (76)
Sīkāka informācija par grupas norisi - zvanot m. Inesei Ievai (tel. 27868494)
Uz tikšanos 15. septembrī!
]]>
Samuēla grupa - aicina jauniešus
Samuēla grupa domāta jauniešiem (18-35 g.v.), kuri vēlas ieklausīties Dieva Vārdā un dzīvot saskaņā ar šo Vārdu savā dzīvē. Grupu veido ne vairāk kā 12 cilvēki, kuri, kopīgi tiekoties reizi mēnesī, cenšas izzināt Dieva gribu savai dzīvei (piem., dzīves aicinājuma – uz laulību, priesterību, konsekrēto dzīvi – izzināšana, karjeras vai citu svarīgu lēmumu pieņemšana). Tas kļūst iespējams, pateicoties 4 balstiem:
- Dieva Vārdam (Lectio Divina lūgšanas atklāšana un mācīšanās)
- Euharistiskajai adorācijai
- personīgajai garīgajai vadībai (to uzņemsies pr. Andris Kravalis uc. priesteri)
- grupas jauniešu savstarpējam atbalstam, grupas sarunām.
Grupa sākas septembrī un norit līdz maijam. Vasaras mēnešos regulārās tikšanās nenotiek, bet tiek izdzīvotas rekolekcijas klusumā, savukārt pēdējā tikšanās notiek nākamā gada septembrī, lai izvērtētu gūtos augļus. Gada laikā jaunieši apņemas katru dienu veltīt noteiktu laiku personīgajai lūgšanai (katras tikšanās laikā saņemot Svēto Rakstu fragmentus Lectio Divina lūgšanai), kā arī – ierobežot TV, interneta lietošanu, tādā veidā veltot šo savas dzīves gadu, lai īpaši klausītos Dieva balsī.
Pirmā tikšanās:
15. septembrī māsu kalpoņu klosterī (Rīgā, Enkura ielā 9)
Vada pr. Andris Kravalis un m. Inese Ieva.
12:00 – 13:30 grupas izveidošana, iepazīšanās, ievadkonference
13:30 – 14:15 ievads Lectio Divina lūgšanā un laiks individuālai lūgšanai
14:30 Euharistija
15:30 agape un sarunas
Pieteikšanās:
Kā sagatavošanās etapu dalībai Samuēla grupā, iesakām Tev izdzīvot rekolekcijas, kas klosterī notiks 24.-26. augustā.
Lai pieteiktos dalībai Samuēla grupā, lūdzu, uzraksti pieteikuma vēstuli un nosūti līdz 10. septembrim mums elektroniski uz e-pastu: [email protected]
Vēstulē pastāsti par:
- motivāciju, kāpēc vēlies piedalīties
- nosauc svarīgākos jautājumus, kurus vēlies risināt savā garīgajā dzīvē grupā šī gada laikā
- īsumā pastāsti savu dzīvesstāstu un savu ceļu pie Dieva
Jaunieši, kuri izvēlas veltīt gadu Dievam, piedaloties Samuēla grupā:
- meklē un iepazīst Dievu Lectio Divina lūgšanā un adorācijā,
- katru dienu cenšas atrastu laiku lūgšanai un pārdomām par savu dzīvi,
- ierobežo TV un internetam veltīto laiku,
- saņem regulāru individuālo garīgo vadību,
- iegūst jaunu pieredzi, daloties ar citiem jauniešiem un savstarpēji palīdzot izzināšanas ceļā!
Kā atrast Enkura ielu?
Ieskaties šeit!
Dalības maksa
Dalība grupā ir bez maksas. Var paņemt līdzi kādu našķi agapei!
Uz tikšanos 15. septembrī!
]]>lasīt tālāk >>
]]>2011. gadā ikmēneša rekolekciju dienu ietvaros esam uzsākuši jaunu pieredzi - Franciskāniskās lūgšanas skolu, kurā mīļi aicināts katrs, kurš vēlas dziļāk iepazīt franciskāņu garīgumu un iegūt jaunu lūgšanas pieredzi. Kopā ar māsām kalponēm šīs rekolekcijas vada tēvi kapucīni.
Franciskāniskās lūgšanas skolas grāmatiņa
Rekolekciju dienas, domājams, būs noderīgas īpaši svētā Franciska draugiem un sekotājiem kā garīgās formācijas iespēja!
- 15. janvārī - "Francisk, iemāci mūs lūgties"
- 19. februārī - "...par visu vairāk ilgoties iegūt Kunga Garu"
- 19. martā - Kontemplācija vai kalpošana citiem? Divas franciskāniskās dzīves sejas
- 16. aprīlī - San Damiano krusta adorācija
- 21. maijā - Emocijas lūgšanā. Sv. Franciska slavas un pielūgsmes dziesmas.
I tikšanās - "Francisk, iemāci mūs lūgties"
Pirmā tikšanās reize notika 2011.gada 15.janvārī un ievadtēma bija - „Francisk, iemāci mūs lūgties!” –
bildes (35)
Lekcijā tēvs Krišjānis OFM Cap ievadīja svētā Franciska dzīves sākumposmā, ieskicējot viņa pakāpenisko atgriešanos un kopienas rašanos. Līdztekus zināmajiem Franciska dzīves faktiem, tēvs atklāja arī to, kā Dievs svēto ir vadījis caur lūgšanu un savu Vārdu.
Tēvs Krišjānis norādīja, ka Francisks bija liels ideālists, tāpēc viņa lūgšana lielā mērā bija balstīta uz viņa ideāliem. Tātad – Dievs ņem vērā mūsu ideālus! Vai gan citādi Kungs būtu Francisku pamestajā San Damiano baznīciņā aicinājis –
Nāc un atjauno manu Baznīcu!
Laikam ejot, kā jau ideālists, kurš vēlējās savus ideālus ieviest dzīvē, Francisks saprata savu ierobežotību, no kā arī radās viņa lūgšana Dievam –
Kas es Tu? Kas esmu es?”
Dievs Franciskam bija devis dāvanu Evaņģēliju uztvert personiski. Viņš tajā saskatīja savas dzīves regulu - atbildi uz jautājumu, kādu dzīvi sagaida Dievs. Tāpēc arī tad, kad jaunie Franciska brāļi viņam lūdza iemācīt kādu lūgšanu, viņš saviem sekotājiem iemācīja „Tēvs mūsu” un vēl īsu slavēšanas lūgšanu, ko brāļi lūdzās dievnamos:
Mēs pielūdzamTevi, Kungs Jēzu Kristu, šeit un visās Tavās baznīcās, kuras ir visā pasaulē, un Tevi slavējam, jo ar savu svēto Krustu Tu esi atpestījis pasauli!
Jā, patiesībā nav saglabājušās liecības, ka Francisks Dievam lūgtu kaut ko citu kā vien ticību. Visa pārējā Franciska dzīve bija slavēšana, bet par viņu pašu teica, ka viņš IR lūgšana.
II tikšanās - "...par visu vairāk ilgoties iegūt Kunga Garu"
Rekolekciju dienā, kura notika 19. februārī, tēvs Aldis OFM ievadīja mūs svētā Franciska garīgumā, kura pamatā ir atvērtība Dieva Gara vadībai. Ievadlekcijas laikā tēvs Aldis mūs ieintriģēja atklāt, kur San Damināno krustā ir "paslēpts" Svētais Gars.
Pēc Jēzus adorācijas Vissvētākajā Sakramentā sekoja Svētā Mise. Savukārt pēc agapes, kura apvienoja mūs, 22 dalībniekus, vēl ciešākā "franciskāniskā ģimenē", pārdomājām svētā Franciska vēstuli ticīgajiem - brāļiem un māsām, kuri gandara.
bildes (37)
IV tikšanās - "San Damiano krusta adorācija"
Turpinājums sekos :)]]>
Ikona ir kā palīgs, kā durvis saskarē ar Mūžīgo, Neredzamo. Raugoties mīļotā cilvēka fotogrāfijā, ap sirdi taču paliek silti, domās sūtām tam laba vēlējumus. Ja viņš ir tālu prom un mēs ļoti pēc viņa ilgojamies, varbūt pat noskūpstām attēlu. Līdzīgi ir ar ikonu – tā atgādina mums par Vistuvāko.
18. decembrī, Adventa laika izskaņā, māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā notika skaists lūgšanu vakars – "Ikona - logs uz Mūžīgo". Vakara īpašie viesi bija lektore Žanete Narkēviča un priesteris Andris Kravalis.
Vakars iesākās ar adorācijas lūgšanu. Pēc Svētās Mises un priestera Andra ievada ikonas teoloģijā klausījāmies meditatīvu lekciju par Marijas un Jēzus īpašo tēlojumu ikonās, kas atspoguļo Vārda Iemiesošanās lielo noslēpumu. Agapes laikā lauzām jau svētku oblātas un dalījāmies iespaidos par dzirdēto un arī savu pieredzi saistībā ar ikonām.
Sirsnīgs paldies par palīdzību vakara organizēšanā pr. Andrim Kravalim, bet jo īpaši Žanetei Narkēvičai!
bildes (9)
Žanetes Narkēvičas lekcija (drīzumā)]]>
Gregorikā mēs īpaši izjūtam pazemīgo dziedājumu, skaņu, kura salejas vienā kopējā skaņā ārpus mums, īpaši skaņas veidošanas procesā. Savukārt, gospeļi, tā ir vairāk cilvēka ķermeņa atbrīvošana, visu resursu atbrīvošana Dieva slavinājumam.
{youtube}cs_ZSzKhtOI{/youtube}
27. novembrī (2010) māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā pirmo reizi notika praktisks seminārs par Baznīcas mūziku – "No gregoriāņiem līdz gospeļiem". Īpaša pateicība dziedātājam Jānim Kurševam, priesterim Ilmāram Tolstovam un Andrim Amoliņam!
Jāņa Kurševa lekcija
{mp3}Jana_Kurseva_lekcija{/mp3}
]]>16. oktobrī (2009) māsu kalpoņu klosterī Ķīpsalā pirmo reizi notika praktisks seminārs meditatīvajā dejā – "Deja kā lūgšana", kuru vadīja māsa Diāna Cērmane OP un priesteris Andris Vasiļevskis.
bildes (8)
Veltas liecība - "Deja kā lūgšana, kas vieno..."
Šodien, 16. oktobrī, devos pie māsām kalponēm uz deju-lūgšanu semināru ar lielu prieku, īpaši tādēļ, ka nebiju cerējusi tur nokļūt, tomēr Dieva plāni ir varenāki par mūsu plāniem. Jau ierodoties mani pārsteidza lielais apmeklētāju skaits (30 cilvēki), kas šķita ļoti nepierasti, īpaši mazajā klostera augšstāva zālītē. Patiesībā mums kopā bija tik šauri, ka brīžiem dejojot gadījās ieskriet kādā no sijām, tomēr šādi sīkumi neatrāva mūs no dejas un arī no attiecību ar Dievu padziļināšanas.
Šāda veida seminārā/rekolekcijās es biju pirmo reizi un deju kā meditāciju es arī vēl nekad nebiju pieredzējusi. Jāatzīst, ka sākumā dažas kustības šķita savādas un nesaprotamas un soļu kombinācijas – reizēm sarežģītas, jo reizē nācās domāt gan par kāju, gan roku kusību secību. Tomēr vēlāk, kad soļi jau vairāk vai mazāk bija iegaumēti un pirmais saspringums par deju pārgājis, mēģināju vērst skatienu uz Dievu, lai veltītu šos soļus Viņam. Ne vienmēr tas izdevās, jo, protams, negribējās arī kļūdainu kustību dēļ traucēt lūgties kadam citam, tāpēc līdz pat dejošanas "prakses" beigām bija brīži, kad pie sevis bija jāskaita soļi, lai neko nesajauktu. Taču, pat ja mirkļu lūgšanai, kā jau deju meditācijas iesācējai, nebija daudz, tie bija ļoti auglīgi. Dažās kustībās es sajutu ļoti uzrunājošu Kunga klātbūtni, ko papildināja īpaša mīlestības sajūta. Tāpat šīs dejas savā ziņā mācīja iekšēju un āreju brīvību, jo domāju, ka ikviens, kas varbūt sākumā bija nedaudz nobijies vai nedrošs, līdz deju beigām atbrīvojās un pielūdza Dievu ar savu ķermeni.
Šī semināra kulminācija bija Sv. Mise, kurā mēs iekļāvām šīs meditatīvās dejas gan liturģiskā "Kyrie Eleison" dziedājuma laikā, gan arī pēc lasījumiem un vispārējās lūgšanas laikā. Dejas savā starpā bija ļoti dažādas – viena bija lēna, vienkārša, ļoti meditatīva, turpretim citās bija grūti likt līdzi, viena deja ļoti atgādināja valsi, turpretim cita bija īpašu simbolu un soļu kombinācija. Interesanti, ka šo deju laikā īpaši bija izjūtama līdzdalība Misē, varēju izdzīvot visas Mises daļas ļoti īpašā veidā. Īpaši skaista man likās vispārējās lūgšanas deja, kad mēs katrs varējām mazā, apaļā altārīša priekšā nest savas lūgšanas, kamēr citi turpina dejot deju. Vienotību Mises upurī pastiprināja arī tas, ka kopā ar mums dejoja arī priesteris Andris Vasiļevskis.
Vienotība, manuprāt, bija vēl viens būtisks šis semināra auglis. Mēs bieži savā starpā esam ļoti vēsi, pat ja kopā esam rekolekcijās vai Misē, taču deja mūs mācīja atvērties ne tikai Dievam, bet arī saviem tuvākajiem, kas ir mums blakus. Daudzas dejas mēs dejojām sadevušies rokās, īpaša nozīme bija arī roku satvērienam – labā roka ir tā, kas tur otra cilvēka roku, taču kreiso roku mēs ļaujam turēt pa kreisi stāvošajam, kas simbolizē to, ka mēs esam gatavi gan saņemt, gan dot, kā mūs aicina Kristus. Viņš vēlas, lai mēs būtu vienoti ar saviem tuvākajiem, ar Viņa Miesu – Baznīcu.
Šis seminārs no jauna atklāja to, cik bagāta ir mūsu Baznīca. Tā mums piedāvā tik daudz veidu kā tuvoties Kungam, tā ļauj visu, kas mēs esam, iekļaut mūsu lūgšanā, arī mākslu, kā mēs šodien piedzīvojām. Tāpēc es ar īpašu prieku gaidu novembri, kad būs nākamais seminārs pie māsām kalponēm, kas būs par kādu citu mākslas veidu – ikonām.
Lai Kungs dāva mums vēl lielāku mīlestību pret Viņu, lai Viņš pats māca mūs pielūgt dzīvo Dievu!
]]>2010. gada augusta nogalē klosterī notika nedēļas nogale meitenēm, kas vēlas izzināt savu aicinājumu – "Vai tu mani mīli?". To vadīja priesteris Ilmārs Tolstovs. Rekolekciju pārdomas bija balstītas Jāņa evaņģēlija 21. nodaļas apcerēs.
bildes (68)
]]>
Mēs dzīvojām kā ģimene, kā vienotības cilts, kā brīvi dzīves bērni, kā laimes nesēji, kā ģimene, kas vienotībā jūt ikkatra biedra plecu, kas mīlestībā dod no sevis daļu citam.
Mēs tuvu bijām Zemei, kas Māte mums un barotāj’, un māsai Saulei, brālim Vējam, un tuvu bijām viens pie otra, cik tuvu vien mēs spējām būt, lai justu otra siltumu, kas tonakt neredzami lija pār katru dzīvu radību.
Tas zemes ātri aizslīdošais laiks bij’ netveramas jēgas pārpilns, caur slavas dziesmām, laudēm, vesperēm, tik smalki vibrēdams ap mums kā starpnieks Debesīm un Zemei, mums pieskārās ar Svētību.
Laiks it kā stāvošais uz vietas un tomēr ātri skrienošais, bij’ tikai neaizmirstams mirklis, ko skāra tālā mūžība,tā bija zvaigžņu gaismā rokrokā pavadītā nakts, kas vienoja mūs klusā, tik trausli maigā lūgšanā: tā atviegloja dzīvju nastas, tā lika saplūst tuvībā.
Un rītausmā piejūras krastā mēs liecinieki bijām tam, kā rodas jauna diena un piepildās ar dzīvību, un iegūst jaunu elpu, un lēnu kustību, kā Dieva varenajā spēkā mums uzticētā pasaulē viss piedzimst it no jauna un iesāk ritumu.
Un mūsu sirdis gavilēs ar Dievu sarunājās: ikkatrā spertā solī un katrā kustībā, ikkatrā acu skatā un elpas vilcienā, ikkatrā vārdā teiktā un arī klusumā, un visa mūsu esība bij’ tērpta gaišumā: un tika dota Gaisma un Gara dzīvība, jo visiem mūsu darbiem bij’ Svēta vadība.
(81 bildes)
Tādiem vārdiem varētu raksturot Svētā Franciska draugu Telšu Dienas, kuras norisinājās Priedainē 2010. gada 23.-25. jūnijā. Tie bija patiesi vienotības svētki. Cilvēki apvienojās, lai godinātu Jāni Kristītāju un tuvāk iepazītos ar vienu no ievērojamākajiem svētajiem - sv. Francisku no Asīzes. Neskatoties uz to, ka šie Baznīcas svētki sakrīt ar latviešu tautā tradicionāli svinamo Jāņu nakti, ticīgo atsaucība skaidri parādīja šādu organizatorisko notikumu nepieciešamību un cilvēku tieksmi pēc tīriem un neizkropļotiem ideāliem.
Vienotā garīgā un sadzīviskā kopābūšana, kā arī meistarīgi izdomātās sportiskās orientēšanās sacensības, kuras bija tendētas uz pilnīgi savā starpā nepazīstamu cilvēku saliedētību caur grūtību pārvarēšanu, šajā īsajā laika periodā atspoguļoja nometnes viesu sirds atvērtību un cilvēkmīlestību. Pasākuma veiksmīgā norise ne mirkli neatstāja vietu garlaicībai un, pateicoties dalībnieku aktivitātei un drosmei iesaistīties nometnes procesā, telšu pilsētiņas programma vēl jo vairāk uzplauka savā krāšņumā, izveidojot šo samērā nelielo cilvēku grupu par īstenu ticīgo kopienu.
Ļoti pozitīvi un augsti vērtējamas bija garīgās mācības nodarbības. Uz kopējo svinību fona, mijoties izklaidei un priestera konferencēm, tās it īpaši likās spilgtas un jo vairāk aktuālas. Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas prāvesta Krišjāņa Damberga (OFMCap) vadībā prieka pilnā atmosfērā tika apskatīti Sv. Franciska ordeņa tradīciju pirmsākumi un tā ticības pamati ne tikai teorijā, bet arī praksē. Klausoties īstenā kapucīnu mūku pārstāvja vārdos, izklāstītais materiāls bija jo īpaši atmiņā paliekošs.
Cik ļoti aizkustināja un katram nometnes dalībniekam lika sajust sevi par Zemes pilsoni brīvā dabā notikušie nakts un dienas dievkalpojumi. Raksturīgās Mises neraksturīgos apstākļos lika apjaust patiesu Baznīcu kā institūciju pašā sabiedrībā un cilvēku sirdīs. Šo sajūtu vēl jo vairāk padziļināja Rīgas Svētā Jēkaba Katedrāles priestera Ilmāra Tolstova uzrunājošais sprediķis par cilvēku nozīmi dažādu dzīves apstākļu virpulī un personības apzināšanos dotajā vidē attiecībā uz Dieva plānu. Tieši šis uzsvars, kas likts uz Dieva plāna nozīmi cilvēku dzīvju ritumos, jo dziļāk nometnes dalībniekiem lika aizdomāties par Latvijas tautas izvēlētajām prioritātēm svētku dienās.
Sv. Franciska draugu Telšu Dienas, kuras jau ar savām pirmajām pastāvēšanas minūtēm pierādīja savu nepieciešamību un dzīvotspēju, pulcināja vairāk kā pussimts ticīgo ar nodomu pielūgt Dzīvo Dievu. Šī ticībā sakņotā izvēle dot priekšroku dzīvībai ir patiesa motivācija mūsu valsts nākotnei, un ir jāizsaka liela pateicība nometnes rīkotājiem, kuru uzņēmība un pašaizliedzīgā kalpošana ļāva viesiem piedzīvot neaizmirstamus svinīgus brīžus. Un ar pārliecību jāsaka, ka šī pirmā reize ir likusi stingrus pamatus jaunai ilgi dzīvotspējīgai svētku tradīcijai, kas ik gadu pulcinās aizvien vairāk ticīgo cilvēku, stiprinot vienotās lūgšanas spēku.
]]>„PRIESTERIEM VELTĪTAJĀ GADĀ – par sev tuvu SVĒTO priesteru dzīvesstāstiem un garīgo pieredzi stāstīja LATVIJAS PRIESTERI!”
No 2009. gada oktobra līdz 2010. gada maijam Bezvainīgās Marijas māsu kalpoņu klosteris bija vieta, kur ik mēneša otrajā sestdienā satikās cilvēki no visdažādākajām Latvijas pilsētām, lai izbaudītu īpaši personīgu laiku Dieva klātbūtnē. Katrā no tikšanās reizēm klosterī viesojās kāds Latvijas priesteris, līdz ar to katra sestdiena izvērtās pilnīgi citādāka, tomēr bija arī tādi kā „pamatakmentiņi”, kas nemainījās, mainoties priesteriem un dalībniekiem, - mācība, adorācija, grēksūdzes, neliela slavēšana un, protams, Svētā Mise, kā arī agape.
 | 14. novembris (2009) - rekolekcijas par svētīgo Juri Matulēviču.Vada: pr. Dmitrijs Artjomovs MIC. |
 | 16. janvāris (2010) - rekolekcijas par svēto Arsas Prāvestu. Vada: pr. Arnis Maziļevskis. (25 bildes) |
 | 13. februāris (2010) - rekolekcijas par godināmo bp Boļeslavu Sloskānu. Vada: pr. Andris Kravalis. (15 bildes) |
 | 17. aprīlis (2010) - rekolekcijas par svētīgo Šarlu de Fuko. Vada: pr. Ilmārs Tolstovs. (76 bildes) |
 | 8. maijs (2010) - rekolekcijas par pr. Emiliēnu Tardifu. Vada: pr. Ronalds Melkers. (19 bildes) |
Lai gan mācības šķita tik dažādas, to temats bija viens – svētie un svētīgie priesteri, jo šis gads taču ir priesteriem veltītais Jāņa Marijas Vianeja gads. Katrs priesteris bija izraudzījies sev tuvu priesteri un ar viņu iepazīstināja rekolekciju apmeklētājus. Lai gan ikviens no mums varētu nosaukt vairākus svētos vai svētīgos priesterus, rekolekcijas atklāja, ka patiesībā viņu ir daudz vairāk. Katra mācība ļāva ielūkoties kāda svētā garīgajā pasaulē un izraisīja dažādas pārdomas, kas mudināja vēl vairāk sakārtot katra paša īpašās attiecības ar Dievu.
Interesanti, ka visi priesteri bija izvēlējušies svētos (vai svētīgos), kas dzīvojuši pēdējos gadsimtos, tātad bija redzamas bija arī svēto fotogrāfijas (filmā par god. Boļeslavu Sloskānu bija pat kadri, kur viņš spēlē kriketu un pikojas), kas viņu klātbūtni darīja vēl sajūtamāku. Šī vēlme iepazīties, varbūt pat „sadraudzēties” ar svētajiem priesteriem bija tā, kas lika gaidīt katru nākamo tikšanās reizi ar lielu prieku un interesi. Šī intriga īpaši bija jūtama, gaidot pēdējo tikšanās reizi, jo pr. Ronalds Melkers priesteri, par kuru viņš vēlējās runāt, pat māsām neatklāja līdz maija otrās sestdienas rekolekciju sākumam.
Nostiprinot draudzību ar Dievu, svarīgs mirklis bija arī adorācija. Tas bija laiks, kad ielūkoties dziļāk sirdī, domājot arī par svēto piemēriem. Bieži vien adorāciju papildināja slavēšana ar dažādām dziesmām, divas reizes klosteri apciemoja arī baptistu slavēšanas grupa Kaspara Ezeriņa vadībā. Pēc tam šo kopību ar Jēzu vēl vairāk varējām atklāt Svētajā Misē, kas bija arī turpinājums mācībai, jo arī sprediķī bija sajūtama svētā klātbūtne.
Tas, kas katru reizi notika pēc Svētās Mises noteikti bija Svētā Gara darbs, jo grūti atcerēties divas pēcpusdienas, kas būtu norisinājušās līdzīgi. Reizēm pēc agapes, kas sekoja pēc Mises, bija dalīšanās par kādu jautājumu saistībā ar Evaņģēliju, taču citas reizes vakara norise bija īsts pārsteigums visiem. Tā, piemēram, kādā saulainā aprīļa sestdienas pēcpusdienā, kas garāmgājējiem noteikti likās visai parasta, mēs, svētā Damiāna krustam pa priekšu ejot, devāmies uz netālu esošo Dzegužkalnu, lūdzoties rožukroni un dziedot dziesmas, lai vēlāk kopā pulcētos Sv. Jāzepa baznīcā uz vēl vienu konferenci, ko vadīja pr. Ilmārs Tolstovs.
Šīs rekolekcijas noteikti atstāja skaistus „nospiedumus” ikviena, kas tās bija apmeklējis, sirdī. Par to stāsta arī liecības:
Inta: Ikmēnesi manā pastkastītē ienāca uzaicinājums piedalīties kārtējās rekolekcijās, kur Latvijas priesteris stāsta par sev tuvā, bet nu jau mūžībā aizgājušā priestera garīgo mantojumu, ko viņš atstāja sekojot Kristum uz zemes. Klausoties par izvēlēto priesteru dzīvesstāstiem un kalpojumu, sapratu, ka katram priesterim varētu izvēlēties devīzi – “upuris par brāļiem” (varētu piebilst – arī māsām), kā to savulaik izvēlējās Boļeslavs Sloskāns, kad viņu iesvētīja par bīskapu. Visvairāk pārsteidza upurgatavība un uzticība mīlestībai uz Kristu, neskatoties uz pārdzīvotām vajāšanām. Tāpēc radās priekšstats, ka būt par priesteri – tā nav privilēģija, bet aicinājums būt nemitīgā gatavībā tikt ietērptam spēkā no augšienes. Mātei Terēzai katrs priesteris bija „alter Christus" jeb otrs Kristus. Visvairāk to izjutu svētās Mises laikā un grēksūdzē, jo šajās rekolekcijās Dievam labpatikās man atgādināt manas vājības un grēkus. Bet, tai pašā laikā caur Izlīgšanas sakramentu piedzīvoju atbrīvošanu no šķietami nepārvaramām vājībām, vienlaicīgi saņemot mierinājumu un atspirdzinājumu savai dvēselei. Skatoties uz priesteru kalpojuma augļiem, pēkšņi apjautu, cik ierobežots ir mans priekšstats par Dieva visvarenību. Uz mani varētu attiecināt Jēzus teikto: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?". Tai pašā laikā iepriecina, ka Dievs mūs nepārstāj mīlēt pazīstot mūsu vājumu un nepastāvību, bet sūta mums sava dēla Jēzus Kristus sekotājus - priesterus, kuru rokās ir debesu valstības atslēgas.
Anete: Visam rekolekciju ciklam cauri vijās pieci vārdi - ticība, brīvība, drosme, ciešanas un mīlestība. Nevaru apgalvot, ka tiešām visi šie vārdi tika minēti rekolekcijās, bet par sevi varu teikt droši, ka tos sadzirdēju.
Pieci nozīmīgi aspekti, kas palīdz iet šo ceļu uz svētumu. Mani uzrunāja, katra svētā un svētīgā priestera ticība. Tā bija stabils pamats un tā bija pilnībā atdalīta no emocijām. Brīvība, kas mājoja šajos priesteros ir kā paraugs - vismaz man. Ir tik labi dzīvot un nebaidīties, ko citi teiks un ko padomās, kas ar mani notiks, ja uzzinās par manu ticību. Pildot Dieva gribu, cilvēks nevar gribēt būt saprasts. Es ilgojos pēc brīvības. Drosme - bez tās nav iespējams īstenot Dieva doto aicinājumu, tā ir atteikšanās no sevis, no cilvēkiem, no lietām un vietām. Tāpēc, domāju, ka drosme bez brīvības un ticības nav iespējama.
Ciešanas mani uzrunāja visvairāk, jo man tās saistās ar vientulību, kas ir tik nepieciešama, lai satiktos viens pret viens ar Dievu. Tas laikam ir tas tuksnesis, kur satiekas Dievs un cilvēks, kad atklājas ciešanu pestījošais noslēpums. Darot arī mazas lietas var kļūt par svētu cilvēku, galvenais to darīt ar mīlestību un gaidīt, kad Dievs liks mums apstāties un priecāties par savu padarīto darbu - kopā ar Viņu. Ceļš uz svētumu arī palīdz saprast, kāpēc Jēzum bija jāmirst mūsu dēļ. Tam visam pāri stāv Mīlestība, kas ir ikviena cilvēka aicinājums.Mīlestība ir skaistākais aicinājums un Radītāja skaistākā dziesma, kas skanēja šajos svētajos, un bez kuras nevar pastāvēt radība. Nebaidīties no nāves - ļaut sevi nogalināt, tā teica priesteris Ilmārs vienā no rekolekciju dienām. Galu galā bez mīlestības ciest ir grūti, jo Mīlestība palīdz piešķirt visam Jēgu.Arī man ir aicinājums tāpat kā jums visiem - Mīlestība! Lai jums veicas!
Ar prieku gaidu jaunu rekolekciju ciklu, lai vēlreiz ļautu Dievam sevi pārsteigt!
- oktobris - t. Staņislavs Kovaļskis - par svētīgo tēvu Honorātu, kapucīnu
- novembris - pr. Dmitrijs Artjomovs - par svētīgo bīskapu Juri Matulēviču
- decembris - pr. Jaroslavs Nendza - par svēto tēvu Rafalu Kaļinovski
- janvāris - pr. Arnis Maziļevskis - par Arsas prāvestu Jāni Mariju Vianeju
- februāris - pr. Andris Kravalis - par godināmo bīskapu Boļeslavu Sloskānu
- marts - pr. Aleksandrs Stepanovs - par priesteri Don Benci
- aprīlis - pr. Ilmārs Tolstovs - par svētīgo pr. Šarlu de Fuko
- maijs - pr. Ronalds Melkers - par priesteri Emiliēnu Tardifu
]]>
„Nāc, Svētais Gars...”
Tieši šī, tūkstošiem reižu dzirdētā lūgšana, caurvija nedēļas nogali 2009. gada 4.-6. septembrī Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācijas mājā Rīgā. Mēs bijām aptuveni trīsdesmit dažāda vecuma sievietes, Svētā Gara aicinātas. Dievs brīnumainā veidā bija atvedis mūs visas tieši uz šīm rekolekcijām, kas bija kā atpūtas vieta krustcelēs, kurās mēģinājām saprast Dieva plānu mūsu dzīvēs. Tā bija kā oāze tuksnesī jeb kā sauszeme starp nebeidzamiem ūdeņiem...
Rekolekciju ievadā kopīgi lūdzāmies seno Baznīcas vakara lūgšanu - vesperes, kā arī Svētā Gara kronīti, lūdzot žēlastību ieraudzīt, sadzirdēt un sajust to, ko Dievs no mums vēlas. Pēc vakariņām un ievadtikšanās varējām iegrimt Kristus klātbūtnē Vissvētākajā Sakramentā. Gluži kā Nikodems nakts tumsā varējām sarunāties ar Jēzu. Izteikt visas savas sāpes, problēmas, lūgumus un pateicības Kristum, kas ir Dzīvības Maize un tik neatkārtojamā veidā ir nākusi pie katra no mums, iemiesojoties mazā baltā Hostijā...
(56 bildes)
Sestdienas rīts iesākās ar kopējām laudēm klostera kapelā. Dienas gaitā sekoja dažādas konferences, kuru galvenā doma un vadlīnija bija tieši Svētā Gara iedvesmota rīcība un, līdz ar to, Dieva plāna realizēšanās ikviena dzīvē. Svēto Misi celebrēja pāvesta Benedikta XVI apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps Luidži Bonacci. Pāvesta sūtnis uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi apzināties, ka savu aicinājumu katrs realizējam tieši pēc Kristus parauga – gan priesterībā, gan ģimenē. Dienas noslēgumā tikām aicinātas uz aizlūgšanām par personīgām problēmām un lūgumiem Dievam.
Rekolekcijas noslēdzās svētdienā ar svinīgu Svēto Misi. Noslēgumā bija iespēja liecināt par piedzīvoto rekolekciju laikā, kas ir spēcīgs stiprinājums ikvienam ticīgajam. Īpaši liela nozīme liecībām ir ticības dzīves sākumā, tādēļ ir ļoti svarīgi dzirdēt un ieraudzīt Dieva darbus cilvēku dzīvēs, lai Svētais Gars patiešām ienāk ikkatrā sirdī un tur paliek...
]]>