„Otrā atgriešanās” un „apslēptās” darbības laiks

Izsūtīšanas faktā t. Honorāts saskata Dieva iejaukšanos, apredzību. Viņam rodas vēlēšanās apdomāt, „izrevidēt” savu dzīvi, beidzot pievērsties savas dvēseles lietām, ko arvien bija atlicis, kam vienmēr pietrūka laika. Tagad, piespiedu „bezdarbībā”, izlolācijā viņš saprot, ka nu šis laiks ir pienācis un apzinās atbildību Dieva priekšā par to, kā izman­tos šo iespēju, lai, nodarbojoties ar citiem, neaizmirstu uzmanīt sevi pašu[29]. 1865. gada novembrī Honorāts uzsāk rekolekcijas četru nedēļu garumā un piedzīvo savu „otro atgrie­šanos”:

„Kā toreiz [citadeles cietumā] pēc 11 mēnešiem saklausīju Viņa balsi, kas mani aicināja, tā tagad, pēc 11 mēnešu eksistences šeit [Zakročimā] atkal Kungs Jēzus uzrunā un atgriež mani otrreiz. (..) Lūgšanas laikā sapratu, ka Jēzus Olīvdārzā izlūdza man ne vien aicinājumu, bet arī divkāršu atgrieša­nos, neraugoties uz manu nepateicību, un šī pēdējā viņam maksāja dārgāk.”[30]

Viņš atkal pārcilā atmiņā savu pirmo atgriešanos un ceļu uz klosterdzīvi, un šoreiz viņu pārņem vēlēšanās kļūt neievērotam, paiet ēnā:

„Jēzus varēja sevi aizstāvēt, bet Viņš labprātīgi izvēlējās būt nicināts, lai parādītu lielāku mīlestību. (..) Jēzus saudzēja savu slavu, kamēr tā bija Viņam vajadzīga mācīšanai. Tagad ir pienācis laiks izpildīt to, kas līdz šim ir bijis tikai vārdos. Bet tas būs daudz, daudz iedarbīgāk.”[31]

1864. gada beigās Zakročimu sasniedz ziņa par to, ka ir likvidēta sv. Feliksa kon­gre­gācija. Vienīgi nelielai klauzūras māsu grupai tika atļauts palikt kopā un apmesties Lo­vi­čas bernardīņu klosterī. T. Honorāts nekavējoties vēstulē viņām raksta, ka šāds noti­ku­mu pavērsiens jau bija gaidāms. Viņš izsaka domu, ka klosterdzīves būtību taču nosaka ne­vis klauzūra un habits, bet gan Evaņģēlija vēsts īstenošana. Viņš aicina feli­ciā­nes palikt uzticīgām dotajiem solījumiem un kalpot Dievam jebkuros reālajos apstāk­ļos, ierosina atteikties no habita un neuzkrītoši turpināt apustulisko darbu.[32]

Valdības represijas tomēr bija pārāk spēcīgas, un aiziešana „pagrīdē” izrādījās neiespējama, jo tas nozīmētu reorganizēt kon­gregāciju pašos pamatos. Tā kā māsas darbojās arī Krakovā, kas tolaik atradās Aus­trijas pakļautībā, tad lielākā daļa māsu pārcēlās uz turieni. Feliciānes joprojām uzturēja sakarus ar t. Honorātu, kurš tagad daudz laika veltīja šīs jaunās kongregācijas konstitūcijas veidošanai.

Dievam veltītās apslēptās dzīves ideja t. Honorātam pašam tomēr palika aktuāla. Viņš arvien vairāk sāka apzināties tās vērtību:

„Jēzus apslēptā dzīve, kas cilvēku acīs neko nenozīmēja, Debesu Tēva skatījumā bija visvērtīgākā. (..) Svētas dvē­se­les vairāk no Dieva var izlūgt (..). Lai vissvarīgākā man ir Dieva griba. Labāk saskaņā ar Dieva gribu būt tārpam nekā pretēji tai — pirmajam serafam. Labāk saskaņā ar Dieva gribu neko nedarīt nekā bez tās at­griezt visu pasauli.”[33]

Šīs atziņas kļūst ļoti būtiskas vēlāk, dibinot un vadot jauna veida kongregācijas, ku­ras jau ne vairs politisko apstākļu dēļ, bet pēc būtības paliek „apslēptas”, lai spētu dot evaņģēliskās dzīves liecību jebkurā konkrētā vidē.

T. Honorāts bieži tiek saukts par „dvēseļu arhitektu”. Kā atzīmē E. Jabloņska-Deptula, viņš patiešām nepārtraukti kaut ko „projektēja” un „būvēja”, pirmām kārtām savā un citu dvēselēs, taču ne pēc sava personīgā plāna. Viņš centās izzināt, kāda ir Dieva griba, analizējot konkrētos apstākļus.[34]

Kādi tad bija šie konkrētie apstākļi? Pirmām kārtām tā bija dzīve reālajā kopienā, saspiestībā, piespiedu izolācijā, trūkumā, neziņā par nākotni. Honorātam tas bija arī sevis iepazīšanas laiks: „Apjautu, cik liels haoss, cik daudz apslēptu trūkumu un ļaunu noslieču ir manī. Tas ir krājies gadiem ilgi, kamēr es biju atstājis novārtā savu dvēseles dzīvi un to nemaz nemanīju.”[35] Šī atziņa viņu nedzina izmisumā, bet lika pievērsties sistemātiskai un pacietīgai savas garīgās dzīves kopšanai. Par to liecina kaut vai viņa „Garīgās piezīmes”, kurās faktiski var nojaust viņa dvēseles „virtuvi”. Pazemība un prasme raudzīties uz sa­viem un citu trūkumiem Dieva gaismā arvien vairāk cilvēku vilka pie viņa konfesionāla.

Pamazām kapucīni arī Zakročimā izvērsa pastorālo darbu — iesaistīja cilvēkus Jē­zus Sirds brālībā, nepārtrauktajā Jēzus Sirds adorācijā savā baznīcā. Veidojās Dzīvā Ro­žukroņa pulciņi, cilvēki iesaistījās sv. Franciska Trešajā ordenī, kā arī citās tai laikā pa­stāvošās brālībās, vairākas no kurām bija iesaistītas tolaik populārajā atturības kustībā (pret alkoholismu). Tas viss piesaistīja Zakročimai arvien vairāk cilvēku no plašas apkār­tnes un pat no tālienes.

Kad valdība aizliedza kapucīniem vadīt brālības un stipri ierobežoja sprediķoša­nu, par nozīmīgāko pastorālās darbības līdzekli kļuva konfesionāls. Sevišķi daudz cilvēku nā­ca pie t. Honorāta. Šai laikā „Garīgajās piezīmēs” viņš ieraksta zīmīgus vārdus: „Līdzīgi kā Jēzus teica mācek­ļiem „faciam vos piscatores”[36], tā man pateica: „faciam te” par dvēseļu arhitektu; tu būvēsi mājokļus Man”.[37]

Lai novērstu noklausīšanās iespēju, t. Honorāts uzkonstruēja slēgtu biktskrēslu pēc „ārzemju parauga”. Tas atgādināja trīsdurvju skapi ar atveramu jum­tu. Šajā „skapī” gadiem ilgi t. Honorāts pavadīja lielāko diennakts daļu. Tieši konfe­sionālā meklējami t. Honorāta dibināto slēpto kongregāciju sākumi. Laikā no 1873. līdz 1895. gadam izveidojās 26 dažādas „apslēptās” kongregācijas, kas aptvēra dažādus sa­biedrības slāņus un dažādus kalpošanas veidus.

Pie t. Honorāta nāca ļoti daudz cilvēku ne tikai, lai izsūdzētu grēkus, bet arī pēc garīga padoma. Ļoti daudz bija tādu, kas vēlējās darīt kaut ko vairāk savas dvēseles un Baznīcas labā; daudz bija arī tādu, kas vēlējās savu dzīvi veltīt kalpošanai Dievam. Pretēji tā laika tendencei brīvākas darbošanās iespēju meklējumos izbraukt uz ārzemēm, t. Ho­norāts piedāvāja vienkāršāku, tomēr loģisku un skaidru ceļu — meklēt iespējas kal­pot Dievam jebkuros konkrētajos apstākļos, kuros cilvēks jau atradās. T. Honorāts centās atraisīt pašu cilvēku radošās spējas un izdomu, uzsvēra, ka ticībai jāizpaužas darbībā. Viņš bija arī prasīgs un konkrēts, un tas sevišķi pievilka stipra rakstura cilvēkus, kas savu­kārt spēja organizēt un vadīt dažāda veida aktivitātes kā, piem., „kristīgās saim­niecī­bas”[38], lētas, bezalkoholiskas ēstuves kā alternatīvas krogiem, dažādas patversmes, darb­nīcas, pat skolas. Nomaļais Zakročimas klosteris pamazām kļuva par reliģiskās atjau­not­nes centru. Grūti ir uzskaitīt visas konsekrētās dzīves apvienības un kongregācijas, kuru sākumi saistīti tieši ar Zakročimu, ar t. Honorāta konfesionālu.

Sevišķi smagi Zakročimas kapucīniem bija 19. gs. 70. gadi, kad par klostera prioru cara valdība bija iecēlusi sev vēlamu personu. 1873.-1874. gadā draudēja pat klostera slēgšana. Klosteri turpināja novērot policija, tika kontrolēta kapucīnu korespondence, no­klau­sītas sarunas. Sevišķi riskanta bija sazināšanās ar feliciānēm, kuras dzīvoja Krako­vā un bija jau Austrijas pilsones, tātad ārzemnieces, līdz ar to kapucīnus viegli varēja apvai­not sadarbībā ar ārzemju spiegiem. Tāpēc tika ievērota dziļa konspirācija — vēstules tika rūpīgi slēptas, māsas uz Zakročimu nekad nebrauca habitos, kontaktos ar t. Honorātu ne­reti izmantoja starpniekus u.tml.

Minētie piemēri liecina par apstākļiem, kādos darbojās t. Honorāts. Nepārtraukts nervu sasprindzinājums, stress un reizē — liela paļaušanās uz Dieva apredzību un Diev­mātes gādību. Honorāts apzinājās, ka viens neuzmanīgs solis var apdraudēt simtiem cil­vēku drošību un beigties ar jaunām represijām, ieskaitot klostera likvidēšanu. Tomēr viņš uzskatīja, ka bezhabita kongregācijas nav viņa paša izgudrojums, bet tikai viņa atbil­de uz Dieva prasību, tāpēc viņš mierīgi turpināja iesākto — ja tas tiešām Dieva darbs, tad Dievs par to arī parūpēsies. Tā gandrīz 28 gadus Zakročimā ne vien tūkstošiem cilvē­ku rada ga­rīgu atbalstu, bet tur bija arī savdabīgs konspiratīvs dažādu organizāciju „vadī­bas centrs”. Arvien pieaugošais cilvēku pieplūdums Zakročimā raisīja aizdomas un kaiti­nā­ja valsts va­ras pārstāvjus. Tā kā ārēji viss norisinājās mierīgi, nebija iemesla tautas diev­bi­jībā atrast politisku nokrāsu, tad arī kapucīniem nevarēja pārmest pretvalstisku darbību. Klosterbrāļi ievēroja valdības rīkojumus, bez oficiālām atļaujām ārpus klostera neuzturē­jās, pat, dodo­ties pie ārsta vai aizvietojot kādu priesteri draudzē. Tomēr ar laiku cilvēku pieplūdums kļuva pārāk liels, lai tam nepievērstu uzmanību. Kas gan šos dažādu kārtu un vecuma cil­vēkus piesaistīja šai nelielajai izmirstošo kapucīnu grupai? Baznīcā notika paras­tie diev­kalpojumi, saskaņā ar Plockas kūrijas rīkojumu sprediķi bija ļoti reti, taču pie biktskrēs­liem, it sevišķi tēva Honorāta „skapja”, nepārtraukti plūda cilvēki. Tēvs Hono­rāts, lai lieki nepievērstu sev uzmanību, vairs pat nesatikās ar cilvē­kiem ārpus konfesionāla.

Situācija kļuva īpaši saspringta 1890. gadā, sāka klīst baumas par Zakročimas klostera likvidēšanu. 1892. gada tika nolemts šos valdībai bīstamos „mūkus” pārcelt kādā nomaļākā vietā kā Nove Mjasto pie Pilicas. Ar ģenerālgubernatora Hurko rīkojumu 1892. gada 5. aprīlī Zakročimas klosteris tika slēgts.

Kapucīniem atkal, tāpat kā pirms 28 gadiem, tika piedāvāts izbraukt uz ārzemēm, taču šo iespēju neviens neizmantoja. To uzzinājušas, feliciānes mēģināja pierunāt t. Hono­rā­tu braukt uz Krakovu, kas tolaik atradās Austrijas pakļautībā. Ļoti vilinoša likās iespēja darboties atklāti, klātienē vadīt pirmo paša dibināto kongregāciju. Tomēr tādā gadījumā bez viņa tiešā garīgā atbalsta paliktu daudzas veidoties sā­kušās kopienas, t. s. „slēptās” kongregācijas, tāpat simtiem dvēseļu, kas nevar iestāties klosterī, bet apustulē sa­vās ģimenēs, darbavietās. T. Honorāts atteicās izbraukt un līdz ar pārējiem brāļiem pārcē­lās uz Nove Mjasto klosteri. Viņa vārdos brāļiem saklausāma ticība un paļāvība uz Dievu: „Cik vien būs iespējams, strādāsim tepat mūsu nabaga Tēvi­jas labā, bet nākotni atstāsim Dieva rokās.”[39] Kad kāda no viņa penitentēm izteica do­mu, ka tēvus izved uz Nove Mjasto, lai tur drēgnajā klimatā viņi ātrāk izmirtu[40], viņš at­bildējis: „Tieši tā, mūs izsūta, lai mēs ātrāk nomirtu. Tur patiešām būs mūsu kaps, taču būs arī šūpulis. Tur iestāsies pirmais novicis, bet pēc tam kapucīni izplatīsies arī visā val­stī.”[41] Tas bija teikts līdzības par kviešu graudu[42] kontekstā, un šie vārdi izrādījās pravietiski.

Zakročimas klostera priekšnieks vēl mēģinājis novilcināt laiku, jo nebija īsti skaidri klostera slēgšanas iemesli, tomēr ģenerālgubernators atkal rakstiski noteicis, ka „objekts” jāatbrīvo līdz 13. jūnijam (5. jūnijā tai gadā bijuši Vasarsvētki). Neatļāva arī ticīgo vaja­dzī­bām atstāt klostera baznīcu, kuru apkalpotu kāds no tēviem. „Kapucīnu sērgai” no Za­kročimas bija jāpazūd. Izdevās vienīgi dabūt atļauju pārvest uz Nove Mjasto bibliotēku, liturģiskos priekšmetus un pat t. Honorāta konfesionālu.[43]

Ir saglabājies t. Honorāta pēdējā sprediķa pieraksts, kurā viņš Vasarsvētku pirmajā dienā runā par to, ka Dievs ir Mīlestība. Viņš gan nevarējis sprediķi pabeigt, jo cilvēki sākuši raudāt. T. Honorāts no Zakročimas izgāja kājām 8. jūnija rītausmā, pēc tam, kad aiz slēgtām durvīm baznīcā bija nocelebrējis sv. Misi. Bija noslēdzies kāds svarīgs posms t. Honorāta darbībā, kas saistījās ar slēpto kongregāciju dibināšanu, ar laju apustulāta iedzīvināšanu.

Nove Mjasto 19. gs. 90. gados bija neliels miestiņš ar ~2000 iedzīvotājiem, no ku­riem ~1500 bija ebreji.[44] Tas atradās nomaļā vietā, tālu no rūpnieciskiem centriem un svarīgiem ceļiem (līdz apriņķa pilsētai Ravai bija 30 km, līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai tikpat). Nove Mjasto nebija pat savas pasta nodaļas. Cara valdībai tā likās droša vieta „bīstamajiem mūkiem”, kur vairs neplūdīs cilvēki no malu malām un kapucīnu „kaitnieciskajai darbībai” būs pielikts punkts.