16. oktobrī (2009) māsu kalpoņu  klosterī Ķīpsalā pirmo reizi notika praktisks seminārs meditatīvajā dejā – "Deja kā lūgšana", kuru vadīja māsa Diāna Cērmane OP un priesteris Andris Vasiļevskis.

 

 

  bildes (8)

 

Veltas liecība - "Deja kā lūgšana, kas vieno..."

Šodien, 16. oktobrī, devos pie māsām kalponēm uz deju-lūgšanu semināru ar lielu prieku, īpaši tādēļ, ka nebiju cerējusi tur nokļūt, tomēr Dieva plāni ir varenāki par mūsu plāniem. Jau ierodoties mani pārsteidza lielais apmeklētāju skaits (30 cilvēki), kas šķita ļoti nepierasti, īpaši mazajā klostera augšstāva zālītē. Patiesībā mums kopā bija tik šauri, ka brīžiem dejojot gadījās ieskriet kādā no sijām, tomēr šādi sīkumi neatrāva mūs no dejas un arī no attiecību ar Dievu padziļināšanas.

Šāda veida seminārā/rekolekcijās es biju pirmo reizi un deju kā meditāciju es arī vēl nekad nebiju pieredzējusi. Jāatzīst, ka sākumā dažas kustības šķita savādas un nesaprotamas un soļu kombinācijas – reizēm sarežģītas, jo reizē nācās domāt gan par kāju, gan roku kusību secību. Tomēr vēlāk, kad soļi jau vairāk vai mazāk bija iegaumēti un pirmais saspringums par deju pārgājis, mēģināju vērst skatienu uz Dievu, lai veltītu šos soļus Viņam. Ne vienmēr tas izdevās, jo, protams, negribējās arī kļūdainu kustību dēļ traucēt lūgties kadam citam, tāpēc līdz pat dejošanas "prakses" beigām bija brīži, kad pie sevis bija jāskaita soļi, lai neko nesajauktu. Taču, pat ja mirkļu lūgšanai, kā jau deju meditācijas iesācējai, nebija daudz, tie bija ļoti auglīgi. Dažās kustībās es sajutu ļoti uzrunājošu Kunga klātbūtni, ko papildināja īpaša mīlestības sajūta. Tāpat šīs dejas savā ziņā mācīja iekšēju un āreju brīvību, jo domāju, ka ikviens, kas varbūt sākumā bija nedaudz nobijies vai nedrošs, līdz deju beigām atbrīvojās un pielūdza Dievu ar savu ķermeni.

Šī semināra kulminācija bija Sv. Mise, kurā mēs iekļāvām šīs meditatīvās dejas gan liturģiskā "Kyrie Eleison" dziedājuma laikā, gan arī pēc lasījumiem un vispārējās lūgšanas laikā. Dejas savā starpā bija ļoti dažādas – viena bija lēna, vienkārša, ļoti meditatīva, turpretim citās bija grūti likt līdzi, viena deja ļoti atgādināja valsi, turpretim cita bija īpašu simbolu un soļu kombinācija. Interesanti, ka šo deju laikā īpaši bija izjūtama līdzdalība Misē, varēju izdzīvot visas Mises daļas ļoti īpašā veidā. Īpaši skaista man likās vispārējās lūgšanas deja, kad mēs katrs varējām mazā, apaļā altārīša priekšā nest savas lūgšanas, kamēr citi turpina dejot deju. Vienotību Mises upurī pastiprināja arī tas, ka kopā ar mums dejoja arī priesteris Andris Vasiļevskis.

Vienotība, manuprāt, bija vēl viens būtisks šis semināra auglis. Mēs bieži savā starpā esam ļoti vēsi, pat ja kopā esam rekolekcijās vai Misē, taču deja mūs mācīja atvērties ne tikai Dievam, bet arī saviem tuvākajiem, kas ir mums blakus. Daudzas dejas mēs dejojām sadevušies rokās, īpaša nozīme bija arī roku satvērienam – labā roka ir tā, kas tur otra cilvēka roku, taču kreiso roku mēs ļaujam turēt pa kreisi stāvošajam, kas simbolizē to, ka mēs esam gatavi gan saņemt, gan dot, kā mūs aicina Kristus. Viņš vēlas, lai mēs būtu vienoti ar saviem tuvākajiem, ar Viņa Miesu –  Baznīcu.

Šis seminārs no jauna atklāja to, cik bagāta ir mūsu Baznīca. Tā mums piedāvā tik daudz veidu kā tuvoties Kungam, tā ļauj visu, kas mēs esam, iekļaut mūsu lūgšanā, arī mākslu, kā mēs šodien piedzīvojām. Tāpēc es ar īpašu prieku gaidu novembri, kad būs nākamais seminārs pie māsām kalponēm, kas būs par kādu citu mākslas veidu – ikonām.

Lai Kungs dāva mums vēl lielāku mīlestību pret Viņu, lai Viņš pats māca mūs pielūgt dzīvo Dievu!

Pievienot komentāru


Aizsardzības kods
Atjaunināt