DVĒSEĻU ARHITEKTS
Svētīgais Honorāts Kozmiņskis (1829-1916)
m. Otīlija Kovaļevska
„Kaut arī es staigātu tumšā nāves ielejā, nebīšos ļaunuma, jo Tu esi ar mani” (Ps 23, 4). Šos psalma vārdus pāvests Jānis Pāvils II beatifikācijas Misē 1988. gadā attiecināja uz t. Honorātu Kozmiņski OFMCap. Savas ticības pieredzes dēļ viņš ir izsludināts par paļāvības un izturības aizbildni, kā izcils biktstēvs un garīgais vadītājs viņš tiek saukts par „dvēseļu arhitektu”.
Dzīvojis un darbojies Baznīcai grūtos apstākļos, nomiris Pirmā pasaules kara laikā, kad varēja likties, ka viss viņa mūža darbs bijis veltīgs, ka tas, ko viņš cēlis, ir sabrucis. Tomēr, kā Evaņģēlijā lasām, „koku pazīst pēc tā augļiem” (Lk 6, 44). Mūsdienās Polijā un dažādās pasaules malās darbojas 17 viņa dibinātās kongregācijas (vairākas no tām — arī Latvijā). Norit t. Honorāta kanonizācijas process. Ir daudz publikāciju, pētījumu par viņa pieredzi; Zakročimā darbojas garīgais centrs „Honoratianum”; ik gadus notiek svētceļojumi, atkārtojot kādreiz t. Honorāta noieto maršrutu, dodoties izsūtījumā no Zakročimas uz Nove Mjasto. 2007. gada 16. decembrī t. Honorāta dibinātās kongregācijas ir uzsākušas deviņu gadu novennu, sagaidot t. Honorāta nāves simtgadi, kas apritēs 2016. gadā. Katrs šīs novennas gads ir veltīts noteiktai tēmai, kuru apcerot, tiek padziļināta t. Honorāta mantojuma izpēte, kā arī attīstīts tālāk Honorāta garīgums, kas jau pašos pamatos paredz izplatīt Evaņģēlija vēsti pasaulē atbilstoši konkrētajam laikmetam un apstākļiem.
Tā kā gan Polija, gan Latvija laikā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā bija Krievijas impērijas sastāvā, tad t. Honorāta iedzīvinātā garīgās atjaunotnes kustība zināmā mērā atbalsojās arī Latvijā. Pirms Pirmā pasaules kara Rīgā, Liepājā, Ilūkstē, Līksnā, Daugavpilī, Krāslavā u. c. darbojušās t. Honorāta dibināto bezhabita kongregāciju māsas, bet Rīgā – arī brāļi. Šajās kongregācijās ir stājušās arī Latvijas teritorijā dzimušas personas, kuras vēlāk strādājušas Lietuvā, Polijā.
Lai kaut nedaudz iepazītu šo cilvēku, ielūkosimies viņa biogrāfijā.
Bērnība un agrā jaunība. Ticības krīze un atgriešanās
Svētīgais Honorāts Kozmiņskis (HonoratKoźmiński) dzimis 1829. gada 16. oktobrī Polijā, Bjala Podļaskā[1], arhitekta Stefana Kozmiņska un Aleksandras, dzim. Kālas (Kahl), ģimenē kā otrais no četriem bērniem[2]. Kristībā saņēmis četrus vārdus: Florentīns Vaclavs Jānis Stefans, taču mājās ticis saukts tikai par Vaclavu.
Vaclava tēva Stefana Kozmiņska senči bija uniāti, viņa tēvs, Vaclava vectēvs Leons Kozmiņskis bijis uniātu priesteris, taču dažādu apstākļu dēļ Stefans visu mūžu juties vairāk saistīts ar latīņu ritu.
1835. gadā Vaclavs sāka mācīties Bjalas elementārskolā, 1837. gadā — apriņķa skolā turpat Bjalā. Skolās tai laikā notika spēcīga rusifikācija. Tā kā Vaclavs ģimenē bija saņēmis labu reliģisko un morālo audzināšanu, skolas vide viņu pagaidām īpaši neietekmēja. Liela autoritāte bērnībā Vaclavam bija krusttēvs — priesteris Radziševskis, kuram viņš piekalpoja kā ministrants.
1840. gada maijā ģimene pārcēlusies uz Vloclavku (Włocławek). Par iemeslu šādam lēmumam varēja būt tas, ka 1839. gadā Polockas sinode bija pasludinājusi uniātu pievienošanu pareizticībai, un bija gaidāms, ka tas pats notiks ar Podļaskas uniātiem. 1840. gada aprīlī tika arestēts un izvests Podļaskas uniātu bīskaps Marcels Gutkovskis. Tā kā Stefans Kozmiņskis bija kristīts grieķu katoļu ritā, tad, negaidot notikumu tālāku attīstību, viņš sameklēja darbu tālāk uz rietumiem no Varšavas.
Stefans Kozmiņskis gribējis nodrošināt dēlam kārtīgu izglītību, tāpēc nolēmis viņu iekārtot ģimnāzijā. Tolaik katrā guberņā bijis tikai pa vienai tāda līmeņa skolai. Vienpadsmitgadīgais Vaclavs sāka mācīties Plockas ģimnāzijā. Tā atradās patālu no Vloclavkas, tāpēc zēnam nācās uzturēties konviktā. Ģimnāzijas ēkā atradās arī Plockas vojevodistes komisijas priekšnieka un krievu karaspēka virspavēlnieka rezidence, līdz ar to audzēkņi varēja tikt pastāvīgi kontrolēti. Tomēr tieši Plockā, cara varas iestāžu paspārnē aktīvi darbojās slepenas jauniešu organizācijas.
Pats t. Honorāts nelabprāt atceras savus skolas gadus un, ja tos piemin, tad tikai ticības krīzes kontekstā. Pēc daudziem gadiem klostera rekolekciju piezīmēs viņš raksta, ka 14-15 gadu vecumā, savu skolasbiedru, un sevišķi kāda drauga ietekmē viņš pazaudējis ticību. Tas noticis īsi pirms ģimnāzijas beigšanas 1844. gadā. Par šo laiku viņš raksta:
„Apvainoju pašu Dievu, atteicos no Viņa, dzīvoju tā, it kā Viņa nebūtu, apzināti cīnījos pret Viņu, atraujot no ticības arī citus un smejoties par ticīgajiem. Reiz izteicos, lai man iespļauj acīs, ja kādreiz atgriezīšos. Savā prāta aptumsumā uzskatīju, ka esmu gudrāks par citiem un ļoti tikumīgs. Biju ļoti ietiepīgs un, lai gan Dievs man dažādos veidos par Sevi atgādināja, nejutos vainīgs.”[3]
Pēc ģimnāzijas beigšanas Vaclavs 1844. gadā uzsāka studijas Varšavas Mākslas skolas Arhitektūras nodaļā. Pēc gada negaidīti nomira viņa tēvs. 1846. gada aprīlī Vaclavs tika apvainots sazvērestībā pret caru, apcietināts un ieslodzīts Varšavas citadeles cietuma 10. paviljonā, kas paredzēts uz nāvi notiesātajiem. Tur viņš nopietni saslima un bija tuvu nervu sabrukumam un nāvei. Šos notikumus t. Honorāts vēlāk atceras nevis politiskā, bet tieši ticības krīzes kontekstā:
„Kad mani apcietināja, spītīgi paliku pie sava[4], (..) un tā vietā, lai pazemotos, atcerējos Dievu tikai tāpēc, lai Viņam izteiktu pārmetumus par to, ka Viņš mani neglābj. Es atļāvos kaut ko tādu, ko neuzdrošinātos pat sātans — atrazdamies jau Dieva rokās, zaimoju Viņu vēl ļaunāk nekā ļaundaris pie krusta, kurš teica tikai: „Ja Tu esi Dieva Dēls”, bet es... Pirms zaudēju samaņu, mani pēdējie vārdi, bija: „Ak tad Tu esi Dievs?!””[5]
Trīs nedēļas cietumā Vaclavs ir bijis drudzī (kā viņš pats raksta, „neprāta stāvoklī”), kamēr viņam iedevuši kādas ļoti stipras zāles, kas viņu atgriezušas pie samaņas. No paša t. Honorāta atmiņām izriet, ka vispirms notikusi fiziskā atveseļošanās, bet tai drīz sekojusi arī atgriešanās. Tas noticis tā paša gada 15. augustā, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos, un t. Honorāts to saista ar īpašu Dievmātes aizbildniecību.
T. Honorāts pats nekur sīkāk nepaskaidro, kā īsti tas notika, tas paliek viņa noslēpums. Taču tas izraisīja ne vien pilnīgu atgriešanos, bet kļuva par iedvesmas avotu visai viņa turpmākajai darbībai. Pats Kristus, kurš atnāca pie viņa cietuma kamerā, izkliedēja šaubas un atrisināja „dogmatiskās neskaidrības”.[6] Vaclavs tobrīd nezināja, vai vēl jebkad atgriezīsies brīvībā, tomēr viņa dvēselē iestājās miers. Viņš joprojām palika ieslodzījumā, izolētībā, taču viņā aizsākās intensīva lūgšanu dzīve. Vēlāk par šo laiku viņš raksta:
„Cietumā (..) Dievs mani tiktāl atbrīvoja no rūgtuma, ka cietuma kamera man pārvērtās paradīzē. Tur es iemīlēju vienatni un uzsāku garīgo dzīvi.”[7]
Pēc pusgada pilnīgi negaidītā veidā nāca atbrīvošana. Ar nolūku iegūt kādas kompromitējošas ziņas Vaclavu pārvietoja uz kameru, kur jau atradās kāds no viņa skolasbiedriem. Kamerā bijusi noklausīšanās ierīce. Taču tā vietā, lai sāktu runāt kaut ko pret valdību, kolēģis viņam pajautājis, vai viņš tic Svētajai Trīsvienībai.[8] Gala iznākumā politiska satura informācijas vietā sargi dabūjuši noklausīties teoloģisku traktātu. Tas kļuvis par iemeslu Vaclava atbrīvošanai.
1847. gada martā, pēc vienpadsmit cietumā pavadītiem mēnešiem Vaclavs izgāja no cietuma. Atgriezies Vloclavkā, no savas mātes viņš uzzināja, kā tā lūgusies un ko darījusi viņa labā apcietinājuma laikā.[9] Drīz pēc tam viņš izdarījis ģenerālo grēksūdzi un atgriezies Varšavā, lai mēģinātu turpināt studijas Varšavas mākslas skolā.
1846. gadā pāvests Pijs IX sava pontifikāta sākumā[10] bija izsludinājis jubilejas atlaidas Romā, bet 1847. gadā tās attiecinājis uz visu pasauli (Varšavā tās tika izsludinātas septembra sākumā). Tas izraisījis lielu reliģisko pacēlumu, cilvēki masveidā plūduši uz baznīcām. Arī Vaclavs izmantoja iespēju iegūt atlaidas. Tā viņš iepazīstas ar kapucīniem, sevišķi t. Prokopu Leščinski, kurš kļūst par viņa garīgo tēvu uz visu mūžu.
Vaclavs nomācījies vēl vienu gadu, 1848. gada rudenī uzsācis mācības 3. kursā, taču kāds iekšējs nemiers mudinājis viņu radikāli veltīt savu dzīvi Dievam: „Apzinos, ka žēlastība mani steidzināja un burtiski dzina mani uz klosteri.”[11] 1848. gada 8. decembrī, atvadījies no ģimenes, viņš piesakās Varšavas kapucīnu klosterī un lūdz viņu pieņemt kā brāli laju. Pēc formalitāšu nokārtošanas Vaclavs saskaņā ar tā laika tradīciju kājām dodas uz Ļubartovu, kur tolaik bija noviciāts.
[1] Precīzāk būtu — Podļaskas Bjala. Pilsētu mēdz saukt arī vienkārši Bjala. Tā atrodas Polijas austrumos, netālu no Baltkrievijas robežas, pie Varšavas-Brestas dzelzceļa.
[2] Ģimenē bijuši vēl divi bērni, kas agri miruši.
[3] Koźmiński H. Notatnik duchowy. Warszawa, 1991, 443. lpp. [oriģinālā —546. lpp.]. Turpmāk — Notatnik duchowy.
[4] Spriežot pēc konteksta, t. Honorāts ar to domā savu „neticību”.
[5] Korzeniowski J. Rozmowy z ojcem Honoratem. Warszawa: Michalineum, 1997, 10. lpp. Turpmāk — Rozmowy.
[6] Sal. Notatnik duchowy, 489. [625.] lpp.
[7] Notatnik duchowy, 187. [210.] lpp.
[8] Sal. Werner, 50. lpp. Nav zināms, vai saruna sākusies tieši tādā veidā, tomēr tās temats ir bijusi Sv.·Trīsvienība.
[9] It sevišķi Vaclava slimības laikā — māte bija pārcēlusies uz Varšavu, nemitīgi gan lūgusies baznīcā, gan staigājusi uz cietumu iegūt kādas ziņas no sargiem par Vaclava stāvokli.
[10] Pāvests Pijs IX tika ievēlēts 1846. gada 16. jūnijā.
[11] Rozmowy, 12. lpp.; sal. Notatnik duchowy, 377. lpp. [504].
Formācija un aktīvas apustuliskās darbības laiks
Lai gan Vaclavs izteicis vēlēšanos kļūt vienīgi par klosterbrāli, neparedzot ceļu uz priesterību (jo pēc tā, ko bija piedzīvojis, nejutās tā cienīgs), tomēr, ņemot vērā viņa jau iegūto izglītības līmeni un spējas, viņš tika ieskaitīts klēriķu noviciātā. Ieģērbšanas dienā, 21. decembrī, Vaclavs saņēma vārdu Honorāts. Jaunu kandidātu Ļubartovā tai laikā netrūka — Honorāta iestāšanās brīdī viņu skaits sasniedza 14, no kuriem gan puse drīz vien izstājās, bet septiņi kopā ar Honorātu 1849. gada 21. decembrī deva vienkāršos svētsolījumus.
Turpmākais formācijas ceļš bija katram individuāls. Parasti priesterības svētības saņēma pēc sešu gadu studijām, taču šo laiku vajadzības gadījumā varēja saīsināt. No kandidātiem tika prasīta laba vispārējā humanitārā izglītība, kārtīgas latīņu valodas zināšanas (jo filozofijas un teoloģijas lekcijas notika latīņu valodā). Bija labi jāapgūst retorika (kapucīnu provinces priekšnieks bija aizliedzis sprediķus tikai nolasīt). Tā kā Honorāts jau bija beidzis ģimnāziju un divus gadus studējis arhitektūru, viņš tika atbrīvots no zemākā līmeņa studijām un nosūtīts uz filozofijas studijām Ļubļinā. 1850. gada 18. decembrī Honorāts deva mūža svētsolījumus un pēc tam uzsāka teoloģijas studijas. Vienlaikus Honorātam uzticēja vadīt retorikas studijas. 1852. gada 25. martā Honorāts saņēma subdiakonāta svētības un jau 20. maijā teica savu pirmo sprediķi. 5. jūnijā iesvētīts par diakonu, 1852. gada 27. decembrī — par priesteri, un Jaungada dienā svinēja savu pirmo Svēto Misi. Kopš šī laika viņš sāka realizēt savu sen loloto dzīves mērķi — „palīdzēt cilvēkiem iepazīt Dieva mīlestību”[12]. Kopš iesvētīšanas par priesteri Honorāts pasniedza teoloģiju topošajiem priesteriem. Viņš tika iesaistīts arī katehēzes darbā sieviešu pansijās un bāreņu namos.
19. gs. 50. gados Polijā bija vērojama garīga atmoda, sevišķi Marijas kulta uzplaukums, kas saistījās ar Bezvainīgās Ieņemšanas dogmas izsludināšanu 1854. gadā. Populāri bija kļuvuši maija dievkalpojumi, Dzīvā Rožukroņa pulciņi, kuru iniciators Polijā bija priesteris Viktors Ožarovskis, kurš bija studējis Romā.[13] 1856. gadā t. Honorātam tika uzticēta Rožukroņa pulciņu garīgā vadība. Ar laiku viņam izdevās šīs grupas izveidot kā sava veida kopienas ar savu iekšējo struktūru, kuras vienoja ne tikai lūgšana, bet arī karitatīvs vai cita veida darbs. Honorāts šajos pulciņos centās vienot cilvēkus ar līdzīgām interesēm, līdzīgu sabiedrisko stāvokli, piem., aristokrātisko aprindu sievietes, skolotājas, strādnieces, kalpotājas, studenti u.tml. Tas bija aizsākums t. Honorāta vēlākajai slēpto kongregāciju dibināšanas idejai.
Īpašs t. Honorāta darbības lauks bija līdzdalība franciskāņu Trešā ordeņa (terciāru) reformā, kuru ap 1850. gadu Varšavā aizsāka kapucīnu provinces priekšnieks Benjamīns Šimaņskis. Ja līdz tam terciāru kustībai Polijā bija vairāk individuāls raksturs, tad ar 1849. gadu sākās straujš Trešā ordeņa locekļu pieaugums. B. Šimaņskis 1856. gadā izdeva īpašu Terciāru breviāru un piešķīra ordenim atsevišķas organizācijas formu ar savu struktūru, statūtiem, noteiktiem pienākumiem un tiesībām.[14] Ar laiku terciāru organizēšanā arvien vairāk iesaistījās t. Honorāts, līdz 1859. gadā kapucīnu ordeņa ģenerālis viņam piešķīra plašas pilnvaras vadīt Trešo ordeni „kā to prasa Dieva gods un dvēseļu labums”[15].
Ar šo laiku saistās arī t. Honorātam vēlāk īpaši nozīmīgās sv. Feliksa kongregācijas pirmsākumi. Ap 1854. gadu divas t. Honorāta penitentes — Sofija Truškovska[16] un Klotilda Cehanovska[17] — Varšavā noorganizēja patversmi bez pajumtes palikušiem bāreņiem un veciem cilvēkiem. 1855. gadā viņas iestājās franciskāņu Trešajā ordenī un, aprūpējamo skaitam strauji pieaugot, viņas pilnībā veltījās darbam ar „dzīves pabērniem”. Tā kā viņas bieži savus aprūpējamos veda uz kapucīnu baznīcu un lūdzās pie sv. Feliksa no Kantalicio (Cantalitio) statujas, t. Honorāts patversmi nosauca sv. Feliksa vārdā. Palīgā nāca arī citas terciāres, un pie patversmes izveidojās neliela kopiena. 1857. gadā viņas pieņēma terciāru regulu, habitu un strauji izvērsa karitatīvo darbību kā sv. Feliksa kongregācija, parasti sauktas par feliciānēm[18].
1856. gadā t. Honorāts tika iesaistīts arī t. s. iekšzemes misijās. Tā bija 17.-19. gs. populāra apustuliskās darbības forma, ko bija aizsākuši jezuīti, tad pārņēmuši arī citi ordeņi (īpaši lazaristi), tai skaitā kapucīni. Tie bija klosterbrāļu-priesteru izbraukumi uz lauku draudzēm (pēc vietējo prāvestu vai muižnieku ielūguma), kur vienu līdz trīs nedēļas viņi intensīvi katehizēja, sagatavoja sakramentiem utt. Piedalīšanās misijās t. Honorātam ļāva dziļāk iepazīt lauku cilvēku, sevišķi zemnieku problēmas un garīgās vajadzības.
Ir grūti iedomāties, kā 26-gadīgais kapucīns tika galā ar šiem daudzajiem pienākumiem. Ir saglabājies viņa paša tolaik sastādītais dienas režīms, kurā redzams, kā viņš mēģina savienot lūgšanu dzīvi atbilstoši klostera regulai un visus citus pienākumus, piem., lekcijām un sprediķiem sagatavojoties naktī.[19] Viņš pats gan vēlāk atzīst, ka ir „iekritis aktīvismā” un ilgojas pēc kontemplatīvas dzīves.
Šāds dzīves stils — pārslodzes, neizgulēšanās — manāmi iedragāja veselību, un 1856. gadā ar aizdomām uz tuberkulozi t. Honorāts uz vairākām nedēļām tika nosūtīts ārstēties un atgūt spēkus Kolanas muižiņā, kas atradās 55 km no Bjalas. Šo laiku pats Honorāts uztvēra kā izsūtījumu un sodu par nolaidību. Izmantojot līdzi paņemto grāmatu ar sv. Ignācija no Lojolas vingrinājumiem, viņš uzsāka rekolekcijas. Pārdomas no šīm rekolekcijām atrodamas viņa „Garīgajās piezīmēs” — tie ir secinājumi par līdzšinējo dzīvi un apņemšanās to sakārtot, piem.: „Kāda dvēseles iztukšotība, neauglīga mētāšanās (..). Vienmēr prasu padomu pasaulei, egoismam, cilvēciskajam saprātam (..). Kā gan, vadot Dieva tautu, var neprasīt padomu Dievam?”[20]
Laiks no 1861. līdz 1864. gadam Polijā bija nemierīgs, saistīts ar poļu sacelšanos pret cara valdību. Vatikāns gan lielā mērā rēķinājās ar Krievijas varas klātbūtni Polijas teritorijā. Pāvests bija pat aizliedzis priesteriem darboties kādās slepenās organizācijās, taču tas neatturēja daudzus no garīdzniecības vidus iesaistīties politikā. Arī kapucīnu vidū uzskati bija dažādi. 1861. gadā Polijā bija 119 kapucīnu, un no tiem 62 tika sodīti par sacelšanās atbalstīšanu vai līdzdalību tajā — sākot ar naudas sodu līdz pat nāves sodam.[21]
T. Honorāts šai laikā (no 1860. gada 17. septembra līdz 1862. gada vidum) bija Varšavas kapucīnu klostera priekšnieks un pret sacelšanos, sevišķi bruņoto, izturējās rezervēti. Īsts patriotisms, kā viņš vēlāk rakstīja, izpaužas nevis skaļos saukļos, bet gan konsekventā Evaņģēlija gara izkopšanā visās dzīves sfērās.[22] Viņš redzēja, ka daudzas sacelšanās formas bija pretrunā ar Baznīcas likumiem un nesavienojamas ar klosterdzīves regulu. Viņa kā priestera prioritāte bija sabiedrības garīgā un morālā līmeņa celšana. Tas gan nenozīmē, ka viņam šie notikumi bija vienaldzīgi, — viņš tikai skatīja tos no citas perspektīvas, resp., brīvības pamatā ir sabiedrības garīgā atdzimšana. Pēc daudziem gadiem par šo tēmu viņš rakstīja sv. Feliksa kongregācijas māsām, kuru aktivitātes sacelšanās laikā viņš bija novirzījis uz karitatīvo palīdzību bēgļiem, ievainotajiem:
„Kad jūs gribēja iesaistīt dažādos politiskos pulciņos, teicu, lai atstājiet to citiem, jo tas nav jūsu ceļš. Jums ir daudz ietekmīgāki līdzekļi tautas glābšanai. Palieciet uzticīgas savam aicinājumam, tiecieties uz svētumu — un redzēsiet, ka Dievs bez neviena šāviena atjaunos Poliju.”[23]
Ar brutālo sacelšanās realitāti t. Honorāts saskārās tieši, veicot pastorālo darbu Varšavas citadeles cietumā no 1862. līdz 1864. gadam, it sevišķi, aprūpējot uz nāvi notiesātos. Daudzi no viņiem paliek t. Honorāta atmiņā visu mūžu.
1862. gadā savas ikgadējās rekolekcijas t. Honorāts pavada kamedulu klosterī pie Krakovas un viņā atkal mostas ilgas pēc kontemplatīvas dzīves. Tomēr vēl vairāk viņš apzinās, ka Dievs viņu ir aicinājis tieši uz franciskāņu ordeni:
„Mūsu mājokļi atrodas tuvu pilsētām, (..) jo mūsu tēvs [sv. Francisks] gribēja, lai mēs, tikai nedaudz distancējušies no cilvēkiem, būtu vienmēr gatavi steigties viņiem palīgā. (..) Kristus taču arī, dzīvojot Betānijā, netālu no Jeruzalemes, nevairījās no cilvēkiem, tikai dažkārt aizgāja vienatnē.”[24]
Šī t. Honorāta atziņa ietekmē turpmākās viņa aktivitātes. Viņš arvien vairāk apzinās sevi kā kapucīnu.
Tomēr joprojām t. Honorāts jūt, ka ārējo aktivitāšu pārmērība apdraud viņa garīgo dzīvi. 1864. gada rekolekcijās t. Honorāts jau konkrēti lūdz Dievu, lai provinces priekšnieks, vizitējot Varšavas klosteri, iedomātos viņu pārcelt uz Zakročimu, uz kurieni tolaik kapucīni nelabprāt brauca. Vizitācija notika novembrī un dīvainā kārtā sakrita ar negaidītu Varšavas klostera slēgšanu. Provinces priekšnieks t. Honorātam lika joprojām palikt Varšavas klosterī, tomēr dažas dienas pēc tam t. Honorāts jau atradās Zakročimā. Kā tas notika?
Laikā no 1862. līdz 1864. gadam bija pastiprinājušās cara valdības pretenzijas pret Katoļu baznīcu un sevišķi klosteriem. 1864. gada 8. novembrī (pēc vecā stila) iznāca cara Aleksandra II rīkojums par klosteru likvidāciju, kas skāra praktiski visus katoļu klosterus Krievijai piederošajā Polijas daļā.[25] Pasākums bijis rūpīgi izplānots, un 27. novembrī, Adventa 1. svētdienā, vienas stundas laikā no 21.00 līdz 22.00 visi Varšavas klosteri tika aplenkti, tai skaitā „sevišķi kaitnieciskais” kapucīnu klosteris. Kapucīniem lika izvēlēties — doties uz ārzemēm vai palikt uz vietas (Varšavas kapucīnus bija paredzēts pārvest uz Zakročimu, par ko gan tobrīd viņi netika informēti).[26] Tā nākamajā dienā t. Honorāts jau atradās Zakročimas klosterī, lai gan pavisam citādākos apstākļos, nekā pirms tam spēja iedomāties.
Zakročimas klosteris bija neliels, ēkas vecas, būvētas vēl 1756. gadā. Tajā dzīvoja 10 mūki, no kuriem viens tobrīd atradās ieslodzījumā Varšavas citadelē un viens bija izsūtīts uz Irkutsku. Uzņemt vēl 26 cilvēkus nenācās viegli; valdības piešķirtā summa klostera uzturēšanai izrādījās tik maza, ka nepietika pat pārtikai. Kļuva skaidrs, ka ieslodzītie klosterī ir nolemti veģetācijai, bez iespējas jebkādā veidā darboties „uz āru”. Joprojām palika spēkā piedāvājumi izbraukt uz ārzemēm. Šādos apstākļos izšķiroša izrādījās tieši t. Honorāta nostāja:
„Nebrauksim! Dievs mūs šeit ir nolicis, šeit arī strādāsim.”[27]
Jāatzīmē arī vēl viena būtiska t. Honorāta izvēle. Kad bīskaps piedāvā kapucīniem kļūt par apkārtnes draudžu vikāriem, t. Honorāts saprot, ka tas nozīmētu faktisku klostera iznīkšanu, tāpēc atsakās no piedāvājuma. Daļa kapucīnu jau sāka strādāt draudzēs, tomēr drīz vien jau pati valsts vara aizliedza izplatīt „kapucīnu sērgu”.[28]
[12] Notatnik duchowy, 435. lpp. [541].
[13] Dzīvā Rožukroņa ideja nākusi no Francijas, kur 1826. gadā Paulīna Žariko (Jaricot) Lionā sāka organizēt pulciņus pa 15 cilvēkiem, kur katrs lūdzās vienu rožukroņa noslēpumu kopīgi izvēlētos nodomos, ik pa mēnesim mainot noslēpumus un nodomus. Pāvests Gregors XVI ir apstiprinājis šo lūgšanas formu.
[14] Sal. Jabłońska-Deptuła·E. Trwanie i budowa: Honorat Koźmiński, kapucyn. 1829–1916. Warszawa, 1986, 36.-37. lpp. Turpmāk — Trwanie i budowa.
[15] Trwanie i budowa, 37. lpp.
[16] Vēlāk klostera vārdā m. Angela.
[17] Klostera vārdā m. Veronika.
[18] Pol. felicjanki.
[19] Sal. Trwanie i budowa, 38. lpp.
[20] Notatnik duchowy, 234. lpp. [448].
[21] Trwanie i budowa, 55. lpp.
[22] Sal. turpat.
[23] Trwanie i budowa, 57. lpp.
[24] Notatnik duchowy, 246.-247. lpp. [454].
[25] Cara ukazs paredzēja slēgt 114 klosterus, kuros tobrīd dzīvoja 992 klosterbrāļi un māsas. Viņiem tika piedāvāts izbraukt uz ārzemēm vai sekularizēties. Neskarti tika atstāti 35 klauzūras klosteri. (Skat. Werner·M. Honorat Koźmiński, kapucyn. 1829–1916. Poznań-Warszawa: Pallottinum, 1972, 218. lpp.).
[26] Sal. Trwanie i budowa, 70.-71. lpp.
[27] Werner·M. Honorat Koźmiński, kapucyn. 1829–1916. Poznań-Warszawa: Pallottinum, 1972, 221. lpp. Turpmāk — Werner.
[28] Trwanie i budowa, 82. lpp.
„Otrā atgriešanās” un „apslēptās” darbības laiks
Izsūtīšanas faktā t. Honorāts saskata Dieva iejaukšanos, apredzību. Viņam rodas vēlēšanās apdomāt, „izrevidēt” savu dzīvi, beidzot pievērsties savas dvēseles lietām, ko arvien bija atlicis, kam vienmēr pietrūka laika. Tagad, piespiedu „bezdarbībā”, izlolācijā viņš saprot, ka nu šis laiks ir pienācis un apzinās atbildību Dieva priekšā par to, kā izmantos šo iespēju, lai, nodarbojoties ar citiem, neaizmirstu uzmanīt sevi pašu[29]. 1865. gada novembrī Honorāts uzsāk rekolekcijas četru nedēļu garumā un piedzīvo savu „otro atgriešanos”:
„Kā toreiz [citadeles cietumā] pēc 11 mēnešiem saklausīju Viņa balsi, kas mani aicināja, tā tagad, pēc 11 mēnešu eksistences šeit [Zakročimā] atkal Kungs Jēzus uzrunā un atgriež mani otrreiz. (..) Lūgšanas laikā sapratu, ka Jēzus Olīvdārzā izlūdza man ne vien aicinājumu, bet arī divkāršu atgriešanos, neraugoties uz manu nepateicību, un šī pēdējā viņam maksāja dārgāk.”[30]
Viņš atkal pārcilā atmiņā savu pirmo atgriešanos un ceļu uz klosterdzīvi, un šoreiz viņu pārņem vēlēšanās kļūt neievērotam, paiet ēnā:
„Jēzus varēja sevi aizstāvēt, bet Viņš labprātīgi izvēlējās būt nicināts, lai parādītu lielāku mīlestību. (..) Jēzus saudzēja savu slavu, kamēr tā bija Viņam vajadzīga mācīšanai. Tagad ir pienācis laiks izpildīt to, kas līdz šim ir bijis tikai vārdos. Bet tas būs daudz, daudz iedarbīgāk.”[31]
1864. gada beigās Zakročimu sasniedz ziņa par to, ka ir likvidēta sv. Feliksa kongregācija. Vienīgi nelielai klauzūras māsu grupai tika atļauts palikt kopā un apmesties Lovičas bernardīņu klosterī. T. Honorāts nekavējoties vēstulē viņām raksta, ka šāds notikumu pavērsiens jau bija gaidāms. Viņš izsaka domu, ka klosterdzīves būtību taču nosaka nevis klauzūra un habits, bet gan Evaņģēlija vēsts īstenošana. Viņš aicina feliciānes palikt uzticīgām dotajiem solījumiem un kalpot Dievam jebkuros reālajos apstākļos, ierosina atteikties no habita un neuzkrītoši turpināt apustulisko darbu.[32]
Valdības represijas tomēr bija pārāk spēcīgas, un aiziešana „pagrīdē” izrādījās neiespējama, jo tas nozīmētu reorganizēt kongregāciju pašos pamatos. Tā kā māsas darbojās arī Krakovā, kas tolaik atradās Austrijas pakļautībā, tad lielākā daļa māsu pārcēlās uz turieni. Feliciānes joprojām uzturēja sakarus ar t. Honorātu, kurš tagad daudz laika veltīja šīs jaunās kongregācijas konstitūcijas veidošanai.
Dievam veltītās apslēptās dzīves ideja t. Honorātam pašam tomēr palika aktuāla. Viņš arvien vairāk sāka apzināties tās vērtību:
„Jēzus apslēptā dzīve, kas cilvēku acīs neko nenozīmēja, Debesu Tēva skatījumā bija visvērtīgākā. (..) Svētas dvēseles vairāk no Dieva var izlūgt (..). Lai vissvarīgākā man ir Dieva griba. Labāk saskaņā ar Dieva gribu būt tārpam nekā pretēji tai — pirmajam serafam. Labāk saskaņā ar Dieva gribu neko nedarīt nekā bez tās atgriezt visu pasauli.”[33]
Šīs atziņas kļūst ļoti būtiskas vēlāk, dibinot un vadot jauna veida kongregācijas, kuras jau ne vairs politisko apstākļu dēļ, bet pēc būtības paliek „apslēptas”, lai spētu dot evaņģēliskās dzīves liecību jebkurā konkrētā vidē.
T. Honorāts bieži tiek saukts par „dvēseļu arhitektu”. Kā atzīmē E. Jabloņska-Deptula, viņš patiešām nepārtraukti kaut ko „projektēja” un „būvēja”, pirmām kārtām savā un citu dvēselēs, taču ne pēc sava personīgā plāna. Viņš centās izzināt, kāda ir Dieva griba, analizējot konkrētos apstākļus.[34]
Kādi tad bija šie konkrētie apstākļi? Pirmām kārtām tā bija dzīve reālajā kopienā, saspiestībā, piespiedu izolācijā, trūkumā, neziņā par nākotni. Honorātam tas bija arī sevis iepazīšanas laiks: „Apjautu, cik liels haoss, cik daudz apslēptu trūkumu un ļaunu noslieču ir manī. Tas ir krājies gadiem ilgi, kamēr es biju atstājis novārtā savu dvēseles dzīvi un to nemaz nemanīju.”[35] Šī atziņa viņu nedzina izmisumā, bet lika pievērsties sistemātiskai un pacietīgai savas garīgās dzīves kopšanai. Par to liecina kaut vai viņa „Garīgās piezīmes”, kurās faktiski var nojaust viņa dvēseles „virtuvi”. Pazemība un prasme raudzīties uz saviem un citu trūkumiem Dieva gaismā arvien vairāk cilvēku vilka pie viņa konfesionāla.
Pamazām kapucīni arī Zakročimā izvērsa pastorālo darbu — iesaistīja cilvēkus Jēzus Sirds brālībā, nepārtrauktajā Jēzus Sirds adorācijā savā baznīcā. Veidojās Dzīvā Rožukroņa pulciņi, cilvēki iesaistījās sv. Franciska Trešajā ordenī, kā arī citās tai laikā pastāvošās brālībās, vairākas no kurām bija iesaistītas tolaik populārajā atturības kustībā (pret alkoholismu). Tas viss piesaistīja Zakročimai arvien vairāk cilvēku no plašas apkārtnes un pat no tālienes.
Kad valdība aizliedza kapucīniem vadīt brālības un stipri ierobežoja sprediķošanu, par nozīmīgāko pastorālās darbības līdzekli kļuva konfesionāls. Sevišķi daudz cilvēku nāca pie t. Honorāta. Šai laikā „Garīgajās piezīmēs” viņš ieraksta zīmīgus vārdus: „Līdzīgi kā Jēzus teica mācekļiem „faciam vos piscatores”[36], tā man pateica: „faciam te” par dvēseļu arhitektu; tu būvēsi mājokļus Man”.[37]
Lai novērstu noklausīšanās iespēju, t. Honorāts uzkonstruēja slēgtu biktskrēslu pēc „ārzemju parauga”. Tas atgādināja trīsdurvju skapi ar atveramu jumtu. Šajā „skapī” gadiem ilgi t. Honorāts pavadīja lielāko diennakts daļu. Tieši konfesionālā meklējami t. Honorāta dibināto slēpto kongregāciju sākumi. Laikā no 1873. līdz 1895. gadam izveidojās 26 dažādas „apslēptās” kongregācijas, kas aptvēra dažādus sabiedrības slāņus un dažādus kalpošanas veidus.
Pie t. Honorāta nāca ļoti daudz cilvēku ne tikai, lai izsūdzētu grēkus, bet arī pēc garīga padoma. Ļoti daudz bija tādu, kas vēlējās darīt kaut ko vairāk savas dvēseles un Baznīcas labā; daudz bija arī tādu, kas vēlējās savu dzīvi veltīt kalpošanai Dievam. Pretēji tā laika tendencei brīvākas darbošanās iespēju meklējumos izbraukt uz ārzemēm, t. Honorāts piedāvāja vienkāršāku, tomēr loģisku un skaidru ceļu — meklēt iespējas kalpot Dievam jebkuros konkrētajos apstākļos, kuros cilvēks jau atradās. T. Honorāts centās atraisīt pašu cilvēku radošās spējas un izdomu, uzsvēra, ka ticībai jāizpaužas darbībā. Viņš bija arī prasīgs un konkrēts, un tas sevišķi pievilka stipra rakstura cilvēkus, kas savukārt spēja organizēt un vadīt dažāda veida aktivitātes kā, piem., „kristīgās saimniecības”[38], lētas, bezalkoholiskas ēstuves kā alternatīvas krogiem, dažādas patversmes, darbnīcas, pat skolas. Nomaļais Zakročimas klosteris pamazām kļuva par reliģiskās atjaunotnes centru. Grūti ir uzskaitīt visas konsekrētās dzīves apvienības un kongregācijas, kuru sākumi saistīti tieši ar Zakročimu, ar t. Honorāta konfesionālu.
Sevišķi smagi Zakročimas kapucīniem bija 19. gs. 70. gadi, kad par klostera prioru cara valdība bija iecēlusi sev vēlamu personu. 1873.-1874. gadā draudēja pat klostera slēgšana. Klosteri turpināja novērot policija, tika kontrolēta kapucīnu korespondence, noklausītas sarunas. Sevišķi riskanta bija sazināšanās ar feliciānēm, kuras dzīvoja Krakovā un bija jau Austrijas pilsones, tātad ārzemnieces, līdz ar to kapucīnus viegli varēja apvainot sadarbībā ar ārzemju spiegiem. Tāpēc tika ievērota dziļa konspirācija — vēstules tika rūpīgi slēptas, māsas uz Zakročimu nekad nebrauca habitos, kontaktos ar t. Honorātu nereti izmantoja starpniekus u.tml.
Minētie piemēri liecina par apstākļiem, kādos darbojās t. Honorāts. Nepārtraukts nervu sasprindzinājums, stress un reizē — liela paļaušanās uz Dieva apredzību un Dievmātes gādību. Honorāts apzinājās, ka viens neuzmanīgs solis var apdraudēt simtiem cilvēku drošību un beigties ar jaunām represijām, ieskaitot klostera likvidēšanu. Tomēr viņš uzskatīja, ka bezhabita kongregācijas nav viņa paša izgudrojums, bet tikai viņa atbilde uz Dieva prasību, tāpēc viņš mierīgi turpināja iesākto — ja tas tiešām Dieva darbs, tad Dievs par to arī parūpēsies. Tā gandrīz 28 gadus Zakročimā ne vien tūkstošiem cilvēku rada garīgu atbalstu, bet tur bija arī savdabīgs konspiratīvs dažādu organizāciju „vadības centrs”. Arvien pieaugošais cilvēku pieplūdums Zakročimā raisīja aizdomas un kaitināja valsts varas pārstāvjus. Tā kā ārēji viss norisinājās mierīgi, nebija iemesla tautas dievbijībā atrast politisku nokrāsu, tad arī kapucīniem nevarēja pārmest pretvalstisku darbību. Klosterbrāļi ievēroja valdības rīkojumus, bez oficiālām atļaujām ārpus klostera neuzturējās, pat, dodoties pie ārsta vai aizvietojot kādu priesteri draudzē. Tomēr ar laiku cilvēku pieplūdums kļuva pārāk liels, lai tam nepievērstu uzmanību. Kas gan šos dažādu kārtu un vecuma cilvēkus piesaistīja šai nelielajai izmirstošo kapucīnu grupai? Baznīcā notika parastie dievkalpojumi, saskaņā ar Plockas kūrijas rīkojumu sprediķi bija ļoti reti, taču pie biktskrēsliem, it sevišķi tēva Honorāta „skapja”, nepārtraukti plūda cilvēki. Tēvs Honorāts, lai lieki nepievērstu sev uzmanību, vairs pat nesatikās ar cilvēkiem ārpus konfesionāla.
Situācija kļuva īpaši saspringta 1890. gadā, sāka klīst baumas par Zakročimas klostera likvidēšanu. 1892. gada tika nolemts šos valdībai bīstamos „mūkus” pārcelt kādā nomaļākā vietā kā Nove Mjasto pie Pilicas. Ar ģenerālgubernatora Hurko rīkojumu 1892. gada 5. aprīlī Zakročimas klosteris tika slēgts.
Kapucīniem atkal, tāpat kā pirms 28 gadiem, tika piedāvāts izbraukt uz ārzemēm, taču šo iespēju neviens neizmantoja. To uzzinājušas, feliciānes mēģināja pierunāt t. Honorātu braukt uz Krakovu, kas tolaik atradās Austrijas pakļautībā. Ļoti vilinoša likās iespēja darboties atklāti, klātienē vadīt pirmo paša dibināto kongregāciju. Tomēr tādā gadījumā bez viņa tiešā garīgā atbalsta paliktu daudzas veidoties sākušās kopienas, t. s. „slēptās” kongregācijas, tāpat simtiem dvēseļu, kas nevar iestāties klosterī, bet apustulē savās ģimenēs, darbavietās. T. Honorāts atteicās izbraukt un līdz ar pārējiem brāļiem pārcēlās uz Nove Mjasto klosteri. Viņa vārdos brāļiem saklausāma ticība un paļāvība uz Dievu: „Cik vien būs iespējams, strādāsim tepat mūsu nabaga Tēvijas labā, bet nākotni atstāsim Dieva rokās.”[39] Kad kāda no viņa penitentēm izteica domu, ka tēvus izved uz Nove Mjasto, lai tur drēgnajā klimatā viņi ātrāk izmirtu[40], viņš atbildējis: „Tieši tā, mūs izsūta, lai mēs ātrāk nomirtu. Tur patiešām būs mūsu kaps, taču būs arī šūpulis. Tur iestāsies pirmais novicis, bet pēc tam kapucīni izplatīsies arī visā valstī.”[41] Tas bija teikts līdzības par kviešu graudu[42] kontekstā, un šie vārdi izrādījās pravietiski.
Zakročimas klostera priekšnieks vēl mēģinājis novilcināt laiku, jo nebija īsti skaidri klostera slēgšanas iemesli, tomēr ģenerālgubernators atkal rakstiski noteicis, ka „objekts” jāatbrīvo līdz 13. jūnijam (5. jūnijā tai gadā bijuši Vasarsvētki). Neatļāva arī ticīgo vajadzībām atstāt klostera baznīcu, kuru apkalpotu kāds no tēviem. „Kapucīnu sērgai” no Zakročimas bija jāpazūd. Izdevās vienīgi dabūt atļauju pārvest uz Nove Mjasto bibliotēku, liturģiskos priekšmetus un pat t. Honorāta konfesionālu.[43]
Ir saglabājies t. Honorāta pēdējā sprediķa pieraksts, kurā viņš Vasarsvētku pirmajā dienā runā par to, ka Dievs ir Mīlestība. Viņš gan nevarējis sprediķi pabeigt, jo cilvēki sākuši raudāt. T. Honorāts no Zakročimas izgāja kājām 8. jūnija rītausmā, pēc tam, kad aiz slēgtām durvīm baznīcā bija nocelebrējis sv. Misi. Bija noslēdzies kāds svarīgs posms t. Honorāta darbībā, kas saistījās ar slēpto kongregāciju dibināšanu, ar laju apustulāta iedzīvināšanu.
Nove Mjasto 19. gs. 90. gados bija neliels miestiņš ar ~2000 iedzīvotājiem, no kuriem ~1500 bija ebreji.[44] Tas atradās nomaļā vietā, tālu no rūpnieciskiem centriem un svarīgiem ceļiem (līdz apriņķa pilsētai Ravai bija 30 km, līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai tikpat). Nove Mjasto nebija pat savas pasta nodaļas. Cara valdībai tā likās droša vieta „bīstamajiem mūkiem”, kur vairs neplūdīs cilvēki no malu malām un kapucīnu „kaitnieciskajai darbībai” būs pielikts punkts.
[29] Notatnik duchowy, 12. lpp. [9].
[30] Turpat, 269. lpp. [461].
[31] Turpat.
[32] Sal. Werner, 225. lpp. (citāti no t. Honorāta vēstulēm m. Angelai Truškovskai).
[33] Turpat, 87.-88. lpp.
[34] Trwanie i budowa, 88. lpp.
[35] Notatnik duchowy, 276. lpp. [464].
[36] Lat. ‘darīšu jūs par [dvēseļu] zvejniekiem’ (sal. Mk 1, 17).
[37] Notatnik duchowy, citēts pēc Trwanie i budowa, 99. lpp.
[38] Pol. gospody chrześcijańskie. Idejas autors bija t. Francisks Šimanovskis, kurš par sevišķi aktīvu alkoholisma apkarošanu jau 1783. gadā tika izsūtīts no Zakročimas uz Nove Mjasto.
[39] Trwanie i budowa, 181. lpp.
[40] Nove Mjasto atrodas Pilicas ielejā, un tās apkārtne patiešām ir diezgan purvaina.
[41] Trwanie i budowa, 181. lpp.
[42] „Ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu” (Jņ 12, 24-25).
[43] Sal. Trwanie i budowa, 182. lpp.
[44] Turpat, 185. lpp.
Dzīves pēdējo gadu pārbaudījumi
T. Honorāta dzīves pēdējie divi gadu desmiti iezīmējas ne vien ar manāmu fizisko spēku zudumu, bet arī ar dažādu ārējo apstākļu sarežģījumiem.
Vairākiem tēviem Nove Mjasto saasinās veselības problēmas. 1895. gada februārī mirst t. Honorāta garīgais tēvs Prokops Leščinskis. Drīz vien t. Honorāts tiek iecelts viņa vietā par ģenerālkomisāru. No viņa ikgadējām atskaitēm ordeņa ģenerālim Romā izriet, ka viņš ļoti labi apzinās Polijas kapucīnu provinces stāvokli, tomēr vēlas pēc iespējas ilgāk saglabāt tās statusu, nelikvidēt, cerībā uz tās atdzimšanu. Jebkādi pūliņi dabūt atļauju uzņemt dažus jaunus kandidātus beidzās neveiksmīgi.
Līdzīgi kā Zakročimā, arī uz Nove Mjasto sāk plūst cilvēki pie t. Honorāta konfesionāla. No šī laika ir saglabājusies Pias Gurskas (Pia Górska) liecība:
„Šis mūks, būdams daudzu kongregāciju dvēsele, arvien paliek neredzams. Viņš nepieņem ārpus konfesionāla, bet nepieciešamības gadījumos raksta vēstules. (..) Iespaidīgais konfesionāls baznīcas stūrī mani, 16-gadīgu meiteni, reizē pievilka un biedēja. Krēslainajā kapelā ap to pulcējās neskaitāmi, pārsvarā nabadzīgi, rūpju mākti cilvēki sakopotām sejām, gaidot (..) kādu stiprinājuma vārdu, padomu vai norādījumu.”[45]
Cilvēki brauca arī no tālienes, bieži vairākas dienas nācās gaidīt savu kārtu. Par t. Honorātu, sevišķi pēdējos viņa dzīves gados, stāstīja, ka viņš spēj lasīt dvēselē. Neparasta bija viņa spēja atcerēties cilvēkus un viņu problēmas.
Ļoti daudz laika un spēka t. Honorāts veltīja jaunizveidojušos kongregāciju garīgajai vadībai. Laikā no 1884. līdz 1894. gadam to skaits izauga līdz 26. Katrai no tām bija sava „specializācija”, savs darba lauks. Tās aptvēra visdažādākos sabiedrības slāņus, un galvenais, kas tās vienoja, bija autentiska, spontāna reliģiozitāte, ko t. Honorāts prasmīgi ievadīja praktiskā kalpošanā. Kongregācijām attīstoties, sākās arī dažāda veida grūtības, kas saistītas ar šo kongregāciju oficiālā statusa noteikšanu Baznīcā, ko īpaši sarežģīja mariavītu sektas izveidošanās.
Lai izprastu, kāpēc mariavīti tik ļoti saistījās ar t. Honorāta vārdu, jāpiemin vēl klēra atjaunotnes kustība Polijā 19. gs. beigās. Nav īsti zināms, kas bija tās iniciators, bet t. Honorāts jau 1889. gadā pēc bīskapa Antonija Sotkeviča lūguma bija uzrakstījis statūtus slēptai priesteru kongregācijai, kas gan tikuši noraidīti to pārliekā „klosteriskuma” dēļ. Statūtu otro redakciju 1892. gadā aprobēja Krakovas bīskaps, bet Krievijai piederošajā Polijas daļā bīskaps Dunajevskis atļāva izdot t. Honorāta uzrakstītos laicīgo priesteru mariāniskās biedrības statūtus.[46] Vienlaikus veidojās arī citas priesteru apvienības.
Diemžēl vienlaikus šīs atjaunotnes kustības ietvaros radās arī mariavītu sekta, kuras dibinātāja Felicija Kozlovska ir bijusī t. Honorāta penitente. 1888. gadā ar t. Honorāta ziņu viņa bija organizējusi nelielu kontemplatīvu kopienu, kas nodarbojās ar šūšanu un liturģisko priekšmetu darināšanu. Drīz vien viņa sajuta „aicinājumu” reformēt klēru, stāstīja priesteriem par savām atklāsmēm. Tā kā privātās atklāsmes tai laikā bija diezgan populāras, daļa priesteru viņai noticēja un pakļāvās viņas vadībai. Sākotnējā dedzība, kurai simpatizēja pat bīskapi, ar laiku pārauga dīvainībās (līdz pat tam, ka priesteri sūdzēja viņai grēkus). Nelīdzēja t. Honorāta brīdinājumi un aizliegums kontaktēties ar F. Kozlovsku. Pēc tam, kad 1902. gadā viņš nepieņēma Kozlovsku pie sava konfesionāla, viņa kādu laiku vēl centās atsaukties uz t. Honorāta autoritāti. 1902. gada beigās mariavīti jau devās uz Romu apstiprināt savu konstitūciju. 1904. gadā Romas kūrija izdeva dekrētu, kurā Kozlovskas atklāsmes atzina par neīstām un viņai aizliedza turpināt līdzšinējo darbošanos. Mariavīti tam nepiekrita un vēlreiz mēģināja atsaukties uz t. Honorātu, kuram tagad nācās sniegt paskaidrojumu. T. Honorāts vēstulē kapucīnu ģenerālim izsaka savu viedokli un vērtējumu, tomēr vēl mēģina novērst šķelšanos, piedāvājot mariavītiem atteikties no Kozlovskas vadības un pieņemt mērenāku regulu. Tā kā mariavīti joprojām aizstāvēja Kozlovsku, pat publicējot falsificētas t. Honorāta vēstules, „mariavītu lieta” galu galā tika cieši saistīta ar Honorāta vārdu. 1906. gadā t. Honorāts publicēja atklātu vēstuli Felicijai Kozlovskai, kurā līdzās kritikai izteica arī cerību, ka tie priesteri, kuros viņš ir saskatījis tik daudz laba, beigu beigās tomēr atgriezīsies.
1906. gada aprīlī pāvests Pijs X enciklikā „Tribus circiter” jau publiski nosodīja mariavītu maldus, bet decembrī ekskomunicēja F. Kozlovsku un viņas piekritējus. Ārzemju prese jau bija paspējusi publicēt sensacionālu ziņu par asiņainiem grautiņiem poļu draudzēs, kurus izraisījusi kapucīna Honorāta Kozmiņska dibinātā mariavītu sekta. Lai gan dažas avīzes šo ziņu vēlāk atsauca, līdzīga satura raksti parādījās arī poļu presē. Romas kūrija vēl līdz pat 1908. gadam pārmeta t. Honorātam mariavītu aizstāvību. T. Honorāts atkal bija spiests rakstīt paskaidrojumu un Varšavā publicēja brošūru „Patiesība par mariavītiem”[47], kurā cita starpā norādīja arī uz sektas rašanās cēloņiem. Šī „mariavītu lieta” bija izraisījusi aizdomas attiecībā uz t. Honorāta personu un visām viņa dibinātajām, it īpaši — slēptajām, kongregācijām.
Jau 1895. gadā Krakovas bīskaps Jans Puzina bija pārņēmis savā pārziņā sv. Feliksa kongregāciju, aizliedzot māsām svarīgākās lietās vērsties pie t. Honorāta, kurš līdz šim gadu desmitiem bija viņu garīgais vadītājs. Tas bija izraisījis neapmierinātību daļā māsu, taču t. Honorāts to uztvēra mierīgi, rakstot viņām, ka „katrs dibinātājs agrāk vai vēlāk nomirst, bet kongregācija paliek.”[48]
Atgriežoties pie slēptajām kongregācijām, jāatzīmē, ka tās skaitliski sevišķi pieauga pēc 1905. gada tolerances edikta. T. Honorāts vairs pats fiziski nespēja vadīt šo kustību, bija nepieciešams nokārtot šo kongregāciju oficiālo statusu Baznīcā un nodrošināt to vadību. Lielākās kongregācijas jau spēja parūpēties par to pašas, apstiprinot Romā savas konstitūcijas. Sarežģījumus radīja daudzu kongregāciju trīspakāpju struktūra, ko t. Honorātam nācās īpaši skaidrot un aizstāvēt. 1907. gadā t. Honorāts sniedz pārskatu Polijas bīskapiem par savām dibinātajām kongregācijām un to skaitlisko sastāvu. Pēc viņa datiem kopumā šajās kongregācijās ir ap 2000 kopienā dzīvojošu māsu, ap 6000 t.s. apvienoto[49] māsu un vēl lielāks, nezināms skaits[50] t.s. sabiedroto[51] māsu, kuru saistība ar kopienām nav tik cieša.[52] Bīskapi vēlējās reorganizēt šīs kongregācijas, līdzīgās apvienojot un likvidējot trīspakāpju struktūru, un šādu priekšlikumu nosūtīja uz Romu. 1908. gada aprīlī pāvests Pijs X to apstiprināja. Šo pāvesta dekrētu t. Honorātam pārsūtīja kapucīnu ģenerālis, pievienojot savu vēlējumu, lai Honorāts, sekojot sv. Ignācija paraugam, pēc ceturtdaļstundu ilgas lūgšanas būtu gatavs šo lietu pilnībā upurēt Dievam. T. Honorāts viņam atbildēja, ka viņam nebija nepieciešamas pat ne piecas minūtes, taču nevis paklausības tikuma dēļ, bet gan, lai nekaitētu pašām kongregācijām.[53] Savā vēstulē kongregācijām viņš aicina ticības garā pieņemt to kā Dieva gribu un reizē arī lūdz turpmāk vairs negriezties pie viņa organizatoriskās lietās, bet tikai dvēseles vajadzībās.[54] Turpmākos astoņus gadus, līdz pat savai nāvei, viņš bija aculiecinieks savas idejas sabrukumam, taču vairs neiejaucās, parasti atbildot: „Tāda ir Dieva griba, bet mūsu Regula ir paklausība.”[55]
Pie t. Honorāta pēdējo dzīves gadu pārbaudījumiem jāmin arī t. s. „Vislouha lieta”, kas saistīta gan ar slēptajām kongregācijām, gan ar pašu kapucīnu kopienu. 1893. gadā pie t. Honorāta atnāca 24-gadīgais Izidors Vislouhs, kurš vēlējās iestāties klosterī. Tā kā nebija izredžu dabūt valdības atļauju uzņemt jaunu kandidātu, t. Honorāts viņam ieteica pievienoties paša dibinātajai Marijas Kalpu kongregācijai. Pēc noviciāta gada ticis ievēlēts par vadītāju, vēlējās reformēt kongregāciju. Tomēr drīz vien, savācis domubiedru grupu, nodibināja jaunu kongregāciju, sauktu par Sāpju Dievmātes dēliem jeb doloristiem. Viņi nodarbojās ar amatniecību un gāja misijās. Radās doma, ka viņš varētu iestāties kapucīnos, kļūt par priesteri un vadīt visas slēptās kongregācijas. T. Honorāts to uztvēra kā Dieva apredzības zīmi, jo viņa paša spēki jau izsīka, bet nebija neviena, kas uzņemtos turpināt viņa dibināto kopienu vadību. 1897. gadā Vislouham izdevās Pēterburgā dabūt atļauju iestāties kapucīnu klosterī. Tā kā viņš bija izcili spējīgs, uzreiz pēc noviciāta gada uzsāka studijas Varšavas seminārā un jau 1899. gadā tika iesvētīts par priesteri. T. Honorāts mēģināja novirzīt pie viņa daļu savu penitentu, taču neveiksmīgi. Kā atzīmē E. Jabloņska-Deptula, nav pamata domāt, ka Izidors Vislouhs nebūtu bijis piemērots viņam plānotajai misijai, taču, visticamāk, pārāk īsa un nepilnīga izrādījās formācija, un arī pats Vislouhs bija pārāk ambiciozs un meklēja veidu, kā izpausties. Viņš atklāja sevī literārās dotības un, apejot Baznīcas cenzūru, sāka publicēties ar pseidonīmu Antonijs Šehs. Politiski nemierīgajā 1905. gadā viņš aizrāvās ar sabiedrisko darbību, iesaistījās sociālistu kustībā. Sevišķi asu polemiku izraisīja dažas viņa brošūras par sociālismu un Katoļu baznīcas darbību, kā arī viņa vēstule brāļiem priesterībā. T. Honorāts, vēlēdamies iegūt objektīvāku vērtējumu, nosūtīja Vislouhu ar viņa rakstiem pie priestera Jura Matuleviča un Viļņas bīskapa Eduarda Ropa, kuri neatraduši tajos nekā, kas būtu pret ticību un Baznīcu, ieteica viņam vienīgi uzmanīgāk formulēt domas. Viņa aizstāvībai t. Honorāts nopublicēja brošūru, kurā izteica arī savas domas par stāvokli Polijā. Tā izsauca jaunu polemiku, šoreiz jau arī pārmetumus t. Honorātam. Sūdzības bija nonākušas arī līdz kapucīnu ģenerālpriekšniekam, kurš, konstatējis, ka Vislouhs ir gan dedzīgs, bet neorientējas Baznīcas sociālajā mācībā, izsauca viņu uz Romu un lika uzsākt studijas Insbrukas universitātē. Drīz vien 1908. gadā Vislouhs izstājās no kapucīnu ordeņa un atstāja arī priesterību, pilnībā pievēršoties sabiedriskajai darbībai. Nove Mjasto kapucīnu kopienai un t. Honorātam tas bija smags trieciens. Kopš 1905. gada tolerances edikta klosterī jau bija iestājušies vēl astoņi kandidāti, starp tiem četri priesteri. Vislouhs bija iecelts arī par noviču audzinātāju, bet nu pēc viņa aiziešanas vairs nepalika neviena, kurš varētu nodarboties ar kapucīnu jaunās paaudzes formāciju. Tā aizgāja pašplūsmā, radot t. Honorātam pat bažas par kopienas pastāvēšanu nākotnē. Jaunie brāļi tik ļoti iesaistījās apustuliskajā darbā ārpus klostera, ka īsti neveidojās kopiena. Viņiem palika svešas arī senās kapucīnu tradīcijas, kuras dažādu iemeslu dēļ bija panīkušas arī vecākajā paaudzē. T. Honorāts mēģināja tās atjaunot, izmantojot savas provinces priekšnieka pilnvaras, taču sastapās ar lielu pretestību no brāļu puses.
Kopš 1906. gada krasi pasliktinājās veselība un viņam bija jāatsakās no biktēšanas baznīcā, vīriešu grēksūdzes vēl pieņēma klostera telpās, bet ar sievietēm vairs sazinājās tikai rakstiski.
Īpaši jāatzīmē arī t. Honorāta literārā darbība. Savas dzīves laikā viņš ir ļoti daudz rakstījis un publicējis. Kā jau minēts, Zakročimas posmā, neskaitot vēstules, viņš rakstīja komentārus Trešā ordeņa regulai, kas bija nepieciešami jaunajām kongregācijām, izstrādāja sv. Feliksa kongregācijas konstitūciju. Vēlākajos gados, kad veselība vairs neļāva caurām dienām atrasties konfesionālā, viņš sāka rakstīt un izdot arī populāro garīgo literatūru, kā brošūras par Krusta ceļu, Rožukroni, Marijas kultu u. c. Periodikā tika publicēti daži viņa sprediķi, pārdomas, raksti par dažādām tobrīd aktuālām tēmām.
Bez tam viņš bija ieplānojis un sācis realizēt trīs milzīga apjoma darbus. Pirmais no tiem — „Svētais Francisks un viņa sekotāji”[56] — bija iecerēts kā materiāla sakopojums par franciskānismu sešos lielos sējumos (tika izdoti četri). Diemžēl darbs neizdevās kā iecerēts un iegula veikalu plauktos, jo „vienkāršajam lasītājam izrādījās par dārgu, bet inteliģencei — par naivu”[57] (darbs bija pārsātināts ar nostāstiem, leģendām).
Otru ieplānoto lielo darbu — „Kas ir Marija?” — bija paredzēts izdot 365 burtnīcās vairākos desmitos sējumu kā sistematizētu materiālu par Dievmāti. Tika publicēta tikai niecīga daļa no t. Honorāta sagatavotā 30 000 lappušu biezā manuskripta. Redzot, ka nespēj ieceri realizēt, viņš ar to samierinājās:
„Vēlos vairs tikai vienu — būt labs klosterbrālis. Pārējo atstāju Kunga Jēzus un Dievmātes ziņā. Viņi zina, cik ļoti es vēlētos stāstīt par Dieva mīlestību, kuru pats iepazinu, un parādīt viņiem Marijas nozīmi. Taču redzu, ka man nav atbilstošu dotību, un neuzdrošinos pat lūgt palīdzību, lai to realizētu.”[58] „Varbūt Dievs to negrib, varbūt Viņš atradīs kādu labāku un spējīgāku par mani.”[59]
Trešā lielā iecere bija t. s. „Dziesmu dziesma”[60] — monumentāls darbs par vēstures teoloģiju, kurš arī lielākoties palika nepublicēts. T. Honorāts to bija iesācis jau Varšavā un uzskatīja par līdzekli, kā realizēt savu mūža sapni — parādīt cilvēkiem Dieva mīlestību, kas „ir labākās zāles šī gadsimta slimībām, (..) jo [cilvēkus], sevišķi inteliģenci, neaizkustina ne briesmīgi sodi, ne lieli brīnumi, ne misijas.”[61] Materiāls bija krājies gadiem ilgi un reiz nonācis kādas rakstnieces rokās, kura ieteikusi to publicēt. Tikuši izdoti četri sējumi, pēc tam saņemts atteikums no izdevniecības, jo grāmatām nav bijis noieta.
Ap 1910. gadu t. Honorāts pārtrauca publicēties, uzskatot savus manuskriptus vienīgi par savāktu materiālu, kas „varbūt kādreiz kādam noderēs.”[62] Viņa šī laika piezīmēs atrodam interesantu liecību par šo lēmumu, kas izdarīts pēc ilgākām pārdomām par savu literāro darbību:
„Rekolekciju laikā (..) uzdūros meditāciju tekstam, kurš bija tieši kā man domāts — ka vienmēr daru to, kas man nepienākas un ķeros klāt lietām, kas pārsniedz manus spēkus. Šokēts par šo patiesību, es atteicos [no rakstīšanas] un nolēmu gatavoties vairs tikai nāvei. (..) Bet pēc dažām dienām meditācijā par apustulātu izlasīju tieši pretēju domu — ka tieši tas ir mans pienākums un neklājas būt vienaldzīgam, bet visiem spēkiem jāstrādā Dieva godam, nebēdājot par talanta trūkumu un rēķinoties ar Dieva palīdzību, jo Dievs ir sagatavojis visu nepieciešamo tajos apstākļos, kuros atrodos. Tiešām, sapratu, ka nekur citur man taču nebūtu tik labu apstākļu šim darbam, tāpēc atsaucu savu lēmumu.”[63]
T. Honorāts labi apzinājās, ka viņam nav literāro dotību. Viņam bija grūti izteikties īsi, viņš vēlējās dot iespējami daudz — visu, ko pats bija lasījis, apdomājis. Acīmredzot Dievs ļāva viņam saprast, ka visefektīgākais līdzeklis, kā parādīt cilvēkiem Dieva mīlestību, ir pašam mīlēt; vislabākais veids, kā parādīt svētumu — pašam kļūt svētam. Viņa īstais aicinājums palika konfesionāls, garīgā vadība. „Garīgajās piezīmēs” arvien vairāk parādās līdzšinējās dzīves vērtējumi, pārdomas par Dieva žēlastības lielumu un paša necienīgumu un tuvākās nākotnes plāniem:
„Visas savas karstākās vēlēšanās gadu gaitā jau esmu upurējis Dievam, bet tagad atdodos Viņa gribai. Man ir atlikusi tikai viena vēlēšanās — lai dzīves beigās man būtu ļauts nodarboties ar Viņu vien.”[64]
T. Honorāta dzīves pēdējie gadi aizrit Pirmā pasaules kara laikā. Nove Mjasto apkārtnē 1915. gadā ilgi nemitējās kaujas. T. Honorāts vairāk nekā jebkad agrāk jūt savu drīzo aiziešanu, tāpēc atkal un atkal izvērtē savu dzīvi, sevišķi nožēlojot savu jaunības laika neticību. 1915. gada 27. februārī viņš raksta:
„Brīnījos par to, ka prūši arvien atgriežas pie mums un (..) jau pāris mēnešus dienu un nakti no ložmetējiem tā vālē, ka logi trīc, un krievi viņus nespēj padzīt. Iekšēji jutu, ka tas vistiešākajā veidā attiecas uz mani (..). Loģiski, jo esmu visvecākais no tiem neticīgajiem, kuru dēļ Dievs šo sodu mums ir uzsūtījis.[65]
Savās pēdējās rekolekcijās 1915. un 1916. gadā viņš raksta par Dieva mīlestību. Divus mēnešus pirms viņa nāves poļu presē tika publicēta pāvesta Benedikta XV enciklika „Ad beatissimi”. T. Honorāta pēdējā publikācija bija komentārs šai enciklikai, kurā viņš arī uzsvēra, ka kataklizmu cēlonis ir mīlestības trūkums.
Savu pēdējo svēto Misi nocelebrējis savā 87. dzimšanas dienā, pēc tam vairs tikai, kā piezīmē E. Jabloņska-Deptula, stundu pa stundai realizēja to, ko pats visu dzīvi bija sludinājis: „Būt krustā sistam — tas nozīmē stipri pienagloties pie Dieva gribas ar bijības, cerības un mīlestības naglām.”[66] Tiem, kas viņam izrādīja līdzjūtību, viņš tikai atgādināja, ka zina ciešanu vērtību. Viņš nomira 1916. gada 16. decembrī. Beatifikācijas process norisinājās no 1946. līdz 1988. gadam. Pāvests Jānis Pāvils II 1988. gada 16. oktobrī, sava pontifikāta desmit gadu jubilejā, svētā Pētera bazilikā pasludināja Honorātu Kozmiņski par svētīgu.
[45] Trwanie i budowa, 207. lpp.
[46] Pol. Ustawa Stowarzyszenia Mariańskiego świeckich Kapłanów. E. Jabloņska-Deptula min priestera Jura Matuleviča saistību ar šo biedrību (tomēr to nevar jaukt ar viņa atjaunoto Mariāņu kongregāciju). Sal. Trwanie i budowa, 239. lpp.
[47] Koźmiński H. Prawda o mariawitach. Warszawa, 1906.
[48] Trwanie i budowa, 235. lpp.
[49] Pol. zjednoczone.
[50] Pēc dažiem aprēķiniem tas sasniedza 40 000. Skat. Trwanie i budowa, 275. lpp.
[51] Pol. stowarzyszone.
[52] Sal. Trwanie i budowa, 260. lpp.
[53] Sal. turpat, 272. lpp.
[54] Sal. Trwanie i budowa, 273. lpp.
[55] Turpat, 274. lpp.
[56] Honorat [Koźmiński]. święty Franciszek seraficki i Jego naśladowcy.
[57] Trwanie i budowa, 203. lpp.
[58] Notatnik duchowy, 418. lpp. [533].
[59] Notatnik duchowy, citēts pēc Trwanie i budowa, 203.-204. lpp.
[60] Koźmiński H. Powieść nad powieściami / Historia miłości Bożej względem rodu ludzkiego. T. 1-4. Włocławek-Warszawa, 1909-1910.
[61] Notatnik duchowy, 435. lpp. [541].
[62] Trwanie i budowa, 204. lpp.
[63] Notatnik duchowy, 437. lpp. [542].
[64] Jabłońska-Deptuła E. świadectwo trwania, 94. lpp.; sal. Notatnik duchowy, 406. lpp. [524].
[65] Notatnik duchowy, 442. lpp. [544].
[66] Trwanie i budowa, 285. lpp.