JĀNIS PĀVILS II
Saturs |
---|
JĀNIS PĀVILS II |
I STRAUTS |
II MEDITĀCIJAS PAR «RADĪŠANAS GRĀMATU» UZ SIKSTA KAPELAS SLIEKŠŅA |
Visas lapas |
ROMAS TRIPTIHS (Meditācijas)
I
STRAUTS
Ruah[1]
Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem...
1. Izbrīns
Meža ieloks nonāk
kalnu strautu ritmā.
Šis ritms man atklāj Tevi,
Mūžsenais Vārds.
Cik gan apbrīnojama ir Tava klusēšana
visā, ar ko radītā pasaule
uzrunā visapkārt...
tā līdz ar meža ieloku
nāk lejā pa katru nogāzi...
viss, ko aiznes sev līdzi
sudrabotā ūdeņu kaskāde,
kas ritmiski krīt lejup no kalna,
sava plūduma nesta...
— uz kurieni nesta?
Ko saki man, kalnu straume?
kurā vietā tu tiecies ar mani?
Ar mani, kas esmu pārejošs —
līdzīgi kā tu...
Vai tiešām kā tu?
(Ļauj man šeit apstāties,
ļauj apstāties uz sliekšņa —
lūk, šis ir viens no tiem visvienkāršākajiem izbrīniem.)
Strauts neizbrīnās, kad tas krīt lejup
un meži klusējot nonāk strauta ritmā
— bet izbrīnās cilvēks!
Slieksnis, kuru pasaule viņā pārkāpj,
ir izbrīna slieksnis.
(Reiz tieši šim izbrīnam dots vārds «Ādams».)
Viņš bija vientuļš savā izbrīnā
starp būtnēm, kuras nebrīnījās
— tām pietika būt un pāriet.
Cilvēks bija pārejošs līdz ar tām
izbrīnu vilnī.
Brīnoties tas arvien tiecās ārā
no šī viļņa, kas viņu nesa,
it kā sakot visam visapkārt:
«apstājies! — tev manī ir piestātne»
«manī ir tikšanās vieta
ar Mūžseno Vārdu» —
«apstājies, šai pārejamībai ir jēga»
«ir jēga... ir jēga... ir jēga!»
2. Avots
Meža ieloks nonāk
kalnu strautu ritmā...
Ja vēlies atrast avotu,
tev jāiet kalnup, pret straumi.
Spraucies cauri, meklē, neatkāpies,
zini — tam kaut kur šeit jābūt.
Kur esi tu, avot?... Kur esi, avot?!
Klusums...
Straume, meža straume,
atklāj man
sava sākuma noslēpumu!
(Klusums — kāpēc tu klusē?
Cik gan rūpīgi esi apslēpusi sava sākuma noslēpumu.)
Ļauj man atveldzēt lūpas
avota ūdenī,
sajust svaigumu,
dzīvinošu svaigumu.
[1] Vārds ruah (ebr. ‘dvesma, gaiss, vējš’) — Liturģijā un teoloģiskajā valodā ar Ruah apzīmē neizsakāmo Svētā Gara Personu.
II
MEDITĀCIJAS PAR «RADĪŠANAS GRĀMATU» UZ SIKSTA KAPELAS SLIEKŠŅA
1. Pirmais Redzošais
«Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam» —
tā runā Pāvils Atēnu areopāgā —
Kas ir Viņš?
Viņš ir kā neizsakāms izplatījums,
kas visu aptver —
Viņš ir Radītājs:
visu aptver, izsaucot no nebūtības esamībā,
ne tikai iesākumā, bet aizvien no jauna.
Viss pastāv, nepārtraukti topot —
«Iesākumā bija Vārds, un caur Viņu viss ir tapis».
Sākuma noslēpums dzimst reizē ar Vārdu,
tas rodas no Vārda.
Vārds — mūžīgs redzējums un mūžīgs izsacījums.
Tas, kurš radīja, redzēja — redzēja, «ka bija labs»,
redzēja redzējumā citādākā nekā mūsējais,
Viņš — pirmais Redzošais —
Redzēja, pazina visā savas Būtības,
savas pilnības pēdas —
Redzēja: Omnia nuda et aperta sunt ante oculis Eius[2]—
Kails un caurredzams —
patiess, labs un skaists —
Viņš redzēja redzējumā, cik gan citādākā nekā mūsējais.
Mūžīgais redzējums un mūžīgais izsacījums:
«Iesākumā bija Vārds, un caur Viņu viss ir tapis»,
viss, kur dzīvojam, kustamies un esam —
Vārds, brīnumains Vārds — mūžsens Vārds,
itin kā neredzams slieksnis visam,
kas iesākās, pastāv un būs.
It kā Vārds būtu slieksnis.
Vārda slieksnis, kurā viss bija neredzamā veidā,
mūžīgs un dievišķs — aiz šī sliekšņa iesākas vēstures gaitas!
Stāvu pie Siksta kapelas ieejas.
Varbūt to visu vieglāk būtu izteikt
«Radīšanas Grāmatas» valodā.
Bet Grāmata gaida attēlu. — Un pamatoti. Gaidīja savu
Mikelandželo.
Tas, kurš radīja, taču «redzēja» — redzēja,
ka «bija labs».
«Redzēja», tātad Grāmata gaidīja «redzējuma» augli.
Tu, cilvēk, kas arī redzi, atnāc!
Es piesaucu jūs, «redzošos» visos laikos.
Es piesaucu tevi, Mikelandželo!
Vatikānā ir kapela, kura gaida uz tava redzējuma augli!
Redzējums gaidīja attēlu.
Kopš Vārds tapis miesa, redzējums joprojām gaida.
Mēs stāvam uz Grāmatas sliekšņa.
Tā ir Radīšanas Grāmata — Genesis.
Šeit, šajā kapelā, Mikelandželo to uzrakstīja
ne vārdiem, bet ar piesātinātu
krāsu bagātību.
Mēs ieejam, lai to atklātu,
ejot no izbrīna uz izbrīnu.
Tātad tas ir šeit — mēs skatāmies un atpazīstam
Sākumu, kurš iznāca no nebūtības,
esot paklausīgs Vārdam, kas rada;
Šeit tas uzrunā no šīm sienām.
Bet laikam vēl spēcīgāk uzrunā Beigas.
Jā, vēl spēcīgāk uzrunā Tiesa.
Tiesa, Pastarā Tiesa.
Lūk, ceļš, kuru visi mēs ejam —
katrs no mums.
2. Tēls un līdzība
«Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības,
Viņš radīja vīrieti un sievieti —
un Dievs redzēja, ka viss bija ļoti labs;
abi bija kaili un nekaunējās viens otra priekšā».
Vai tas iespējams?
Laikabiedriem to nejautā, bet jautā Mikelandželo,
(bet varbūt laikabiedriem arī!?).
Jautā Siksta kapelai.
Cik daudz uz šīm sienām ir pateikts!
Sākums ir neredzams. Šeit viss uz to norāda.
Visa šī pārbagātā aina, kuru cilvēka ģēnijs atraisījis.
Un arī beigas nav redzamas.
Kaut tavās acīs, ceļiniek,
krīt Pastarās Tiesas vīzija.
Kā padarīt beigas redzamas, kā ieskatīties
aiz labā un ļaunā robežas?
Sākums un beigas, kas ir neredzami, nonāk līdz mums no šīm sienām!
Viņš
«Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam».
Vai Viņš ir tikai telpa esošo esībai?
Viņš ir Radītājs.
Visu aptver, radot un uzturot esamībā —
Viņš dara līdzību.
Kad apustulis Pāvils sludina Areopāgā,
viņa vārdi izsaka visu Derības tradīciju.
Ik diena tur beidzās ar vārdiem:
«Un Dievs redzēja, ka bija labs».
Redzēja, pazina savas Būtības pēdas —
Atrada savu atspulgu visā, kas redzams.
Mūžsenais Vārds ir it kā slieksnis,
aiz kura mēs dzīvojam, kustamies un esam.
Cilvēks (Es)
Kāpēc tieši par šo vienu dienu ir teikts:
«Dievs redzēja, ka viss, ko bija radījis, bija ļoti labs»?
Vai vēsture neliecina par pretējo?
Kaut vai mūsu divdesmitais gadsimts! Un ne tikai divdesmitais!
Un tomēr neviens gadsimts nespēj aizklāt patiesību
par tēlu un līdzību.
Mikelandželo
Ar šo patiesību viņš reiz ieslēdzās Vatikānā,
lai, no turienes izejot, atstātu Siksta kapelu.
«Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības,
pēc Dieva attēla viņu radīja,
kā vīrieti un sievieti tos radīja.
Lai gan abi bija kaili,
tie nekaunējās viens otra priekšā»!
Un Radītājs redzēja, ka viss bija ļoti labs.
Vai tieši Viņš nav tas, kurš redz visu pilnīgā patiesībā?
Omnia nuda et aperta ante oculis Eius —
Viņi
Arī viņi uz vēstures sliekšņa
redz sevi pilnīgā patiesībā:
abi bija kaili...
Arī viņi kļuva līdzdalīgi redzējumā,
ko uz viņiem pārnesa Radītājs.
Vai viņi nevēlas tādi palikt?
Vai nevēlas šo redzējumu atgūt no jauna?
Vai nevēlas būt pret sevi patiesi un caurredzami —
kādi tie ir Viņa priekšā?
Ja tā ir, tad tie dzied pateicības himnu,
kādu cilvēkdzīļu Magnificat,
un tad — cik gan dziļi tie jūt,
ka tieši «Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam» —
Tieši Viņā!
Tas ir Viņš, kas ļauj tiem piedalīties skaistumā,
kuru pats viņos iedvesa!
Tas ir Viņš, kas atver tiem acis.
Kādreiz, izejot no Vatikāna,
Mikelandželo atstāja polihromiju,
kuras atslēga ir «tēls un līdzība».
Atslēga tam, kā redzamajā tiek izteikts neredzamais.
Pirmsakraments.
3. Pirmsakraments
Kas Viņš ir? Neizsakāmais. Pati par sevi pastāvoša Esība.
Vienīgais. Visa Radītājs.
Un vienlaikus Personu Komūnija.
Šajā Komūnijā — savstarpēja apdāvināšanās
ar patiesības, labā un skaistā pilnību.
Tomēr vairāk par visu — neizsakāmais.
Bet Viņš taču mums Sevi atklāja.
Atklāja, arī radot cilvēku
pēc sava tēla un līdzības.
Siksta kapelas polihromijā Radītājam ir cilvēka veidols.
Viņš ir Visuvarens Sirmgalvis — Cilvēks,
kas līdzīgs radītajam Ādamam.
Un viņi?
«Kā vīrieti un sievieti viņus radīja».
Dievs viņiem uzticēja dāvanu.
Viņi uzņēma sevī — cilvēcisko iespēju robežās — to savstarpējo apdāvināšanos,
kas ir Viņā.
Abi kaili...
Viņi nejuta kaunu, kamēr pastāvēja dāvana, —
Kauns atnāks līdz ar grēku,
bet tagad ir pacilātība. Viņi dzīvo, apzinoties dāvanu,
kaut varbūt neprot to nosaukt vārdā.
Bet ar to dzīvo. Ir šķīsti.
Casta placent superis; pura cum veste venite,
et manibus puris sumite fontis aquam[3] —
šos vārdus es lasīju astoņus gadus,
ik dienas ejot caur Vadovices ģimnāzijas vārtiem.
Pirmsakraments — būt par mūžīgās Mīlestības
redzamo zīmi.
Un, kad tie kļūst par «vienu miesu»
— apbrīnojamā vienotība —
aiz tās apvāršņa atklājas
tēvišķība un mātišķība.
— Šai brīdī tie iesniedzas dzīvības avotos, kas ir viņos.
— Iesniedzas Sākumā.
— Ādams atzina savu sievu,
un viņa ieņēma un dzemdēja.
Viņi apzinās, ka ir šķērsojuši vislielākās atbildības slieksni!
Piepildījums — Apocalypsis
Beigas ir tikpat neredzamas kā sākums.
Visa pasaule radusies no Vārda un pie Vārda tā arī atgriežas.
Siksta kapelas pašā centrā mākslinieks izteica
šīs neredzamās beigas
redzamā Tiesas drāmā —
Un neredzamās beigas kļuva redzamas —
it kā caurredzamības kalngals:
omnia nuda et aperta ante oculis Eius!
Mateja rakstītie vārdi šeit pārvērsti gleznas vīzijā:
«Nāciet, svētītie... ejiet prom, nolādētie»...
Un tā paiet paaudzes —
Kaili ienāk pasaulē un kaili atgriežas zemē,
no kuras tie tika ņemti.
«No pīšļiem tu radies un pie pīšļiem tu atkal atgriezīsies».
Kas bija ar veidolu, kļūst bezveidīgs.
Kas bija dzīvs — tagad miris.
Kas bija skaists — tagad atbaidoša postaža.
Un tomēr ne viss es mirstu,
tas, kas manī neiznīcināms — paliek!
4. Tiesa
Siksta kapelā mākslinieks ievietoja Tiesu.
Šai telpā Tiesa valda pār visu.
Lūk, neredzamās beigas šeit kļuvušas satriecoši redzamas.
Beigas un vienlaikus caurredzamības kalngals —
Tāds ir paaudžu ceļš.
Non omnis moriar[4] —
Tas, kas manī neiznīcināms,
tagad stāv vaigu vaigā ar To, kurš Ir!
Tā Siksta polihromijas centrālā siena piepildījās ar cilvēku tēliem.
Atceries, Ādam? Viņš sākumā tev jautāja: «Kur tu esi?»
Bet tu atbildēji: «Es paslēpos no Tevis, jo esmu kails».
«Kas tev teica, ka esi kails?»...
«Sieviete, kuru Tu man devi», pasniedza man augli...
Visi tie, kas piepilda Siksta kapelas polihromijas
centrālo sienu,
sevī nes tavas toreizējās atbildes mantojumu!
To jautājumu un to atbildi!
Tādas ir jūsu ceļa beigas.
Pēcvārds
Un tieši šeit, brīnumainās Siksta polihromijas pakājē,
pulcējas kardināli —
kopiena, kas atbildīga par Valstības atslēgu mantojumu.
Nāk tieši šeit.
Un Mikelandželo viņus atkal pārņem ar redzējumu.
«Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam»...
Kas ir Viņš?
Lūk, Visuvarenā Sirmgalvja radošā plauksta
vērsta Ādama virzienā...
Iesākumā Dievs radīja...
Viņš, visu Redzošais...
Siksta kapelas polihromija tad uzrunās ar Kunga Vārdu:
Tu es Petrus[5] — dzirdēja Sīmanis, Jonas dēls.
«Tev Es došu Valstības atslēgas».
Cilvēki, kam uzticētas rūpes par atslēgu mantojumu,
pulcējas šeit, ļaujas, lai tos pārņem
Siksta polihromijas iespaids,
vīzija, kuru atstāja Mikelandželo —
Tā bija augustā un pēc tam atkal oktobrī,
tajā zīmīgajā divu konklāvu[6] gadā,
un tā būs atkal, kad radīsies vajadzība,
pēc manas nāves.
Vajag, lai viņus uzrunā Mikelandželo vīzija.
«Con-clave»: kopīgas rūpes par atslēgu mantojumu,
par Valstības atslēgām.
Lūk, viņi redz sevi starp Sākumu un Beigām,
starp Radīšanas Dienu un Tiesas Dienu...
Tā cilvēkam ir lemts: vienreiz mirt, un pēc tam — Tiesa!
Pēdīgā caurredzamība un gaisma.
Darbu caurredzamība —
Sirdsapziņu caurredzamība —
Ir vajadzīgs, lai konklāva laikā Mikelandželo liktu cilvēkiem apzināties —
Neaizmirstiet: Omnia nuda et aperta sunt ante oculis Eius.
Tu, kas zini visu — izraugi!
Viņš izraudzīs...
[2] Viss Viņa acu priekšā ir atklāts un atsegts (lat.).
[3] Tas, kas ir tīrs, patīk debesu gariem, nāciet tīrās drēbēs tērpti ar tīrām rokām smeliet avota ūdeni (lat.).
[4] Ne viss es mirstu (lat.).
[5] Tu esi Pēteris (lat.).
[6] Konklāvs (< lat. con-clave ‘ar atslēgu’) — slēgta kardinālu sapulce pāvesta ievēlēšanai. 1978. gadā tika sasaukti divi konklāvi. Pirmā konklāva laikā par pāvestu tika ievēlēts Jānis Pāvils I (Albino Luciani), kas pēc mēneša nomira, un pēc viņa tā paša gada 16. oktobrī tika izvēlēts Jānis Pāvils II (Karol Wojtyła).
III
PAKALNS MORIJAS ZEMĒ
1. Ūra kaldeju zemē
Bija tāds laiks, kad cilvēki
nepārstāja klejot.
Ganāmpulku ieskauti, tie gāja, kur vilināja raža:
tur, kur zeme kā auglīga māte
spēja pabarot dzīvniekus —
tur arī cilvēks slēja teltis,
apmetās uz dzīvi.
Kāpēc mēs šodien meklējam
to vietu kaldeju zemē,
no kurienes Teras dēls Ābrams
devās ceļā ar sev līdzīgu klejotāju pulku?
Varbūt viņš domāja: kādēļ man jādodas projām no šejienes?
Kādēļ man jāpamet Ūra kaldeju zemē?
Vai tā viņš domāja? Vai izjuta šķiršanās skumjas?
Vai raudzījās atpakaļ?
Mēs nezinām. Zinām vien to, ka dzirdēja Balsi,
kas viņam sacīja: Izej!
Ābrams nolēma sekot Balsij.
Balss teica — tu būsi daudzu tautu tēvs,
tev būs tik daudz pēcnācēju
kā smiltis jūras malā.
Kā gan piepildīsies šis apsolījums — domāja Ābrams,
ja daba man liegusi tēvišķības dāvanu?
Mana laulātā, kuru mīlu no jaunības dienām,
nav man devusi dēlu. Mums abiem tas sāp.
Balss tomēr teica: tu būsi tēvs. Tu būsi
daudzu tautu tēvs.
Tev būs tik daudz pēcnācēju
kā smiltis jūras malā.
2. Tres vidit et unum adoravit[7]
Kurš tā varēja piesaukt nākotni —
tuvo un tālo?
Kas ir Viņš, Bez-Vārda,
kurš vēlējās atklāties balsī?
Kurš runāja ar Ābramu tā,
kā runā Cilvēks ar cilvēku?
Viņš bija Citādāks. Nelīdzinājās nekam,
ko par Viņu spēj iedomāties cilvēks.
Runāja — tātad gaidīja atbildi...
Reiz Viņš atnāca pie Ābrama ciemos.
Bija Trīs Viesi, kurus viņš uzņēma
ar lielu godu.
Tomēr Ābrams zināja, ka tas ir Viņš —
Viņš viens.
Atpazina Balsi. Atpazina apsolījumu.
Pēc gada abi ar Sāru
tie priecājās par dēla piedzimšanu,
lai gan bija jau krietni gados.
Dēls — tas nozīmē: tēvišķība un mātišķība.
Tu būsi tēvs, Ābram, tu būsi daudzu tautu tēvs.
No šī brīža tavs vārds jau būs «Ābrahams».
Šajā vārdā Es tevi svētīšu.
Šajā vārdā Es vairošu tavus pēcnācējus
līdz pat zemes vistālākajām malām.
Šis vārds nozīmēs: «Tas, kurš ieticēja pretēji cerībai».
Apkārtnē cilvēki un tautas paši sev taisīja dievekļus
(kā Ēģipte, tā Hellāda, tā Roma).
Viņš, Ābrahams, ieticēja Tam, kurš Ir,
ar Kuru viņš sarunājās, kad sekoja Balsij,
Kuram viņš atvēra savas telts durvis,
ielūdza ciemos,
bija ar Viņu kopā.
Mēs šodien atgriežamies tajās vietās,
jo tur reiz pie Ābrahama atnāca Dievs.
Pie Ābrahama, kurš ieticēja, atnāca Dievs.
Kad tautas un cilvēki paši sev taisīja dievekļus,
atnāca Tas, kurš Ir.
Ienāca cilvēka vēsturē
un atklāja Noslēpumu, kas apslēpts
kopš pasaules radīšanas.
3. Tēva saruna ar dēlu Morijas zemē
Tā viņi gāja un sarunājās jau trešo dienu:
Lūk, pakalns, uz kura man Dievam jāsaliek upuris —
tēvs teica. Dēls klusēja, neuzdrīkstējās jautāt:
Kur ir upurjērs? Lūk, uguns un malka, un upurēšanas nazis,
bet kur upurjērs?
Dievs pats to sev noskatīs — tēvs teica,
neuzdrīkstējās skaļi izteikt
šos vārdus: upurjērs būsi tu, mans dēls, —
tāpēc klusēja.
Tā klusējot, viņš atkal iegrima kurlā bezvārdu dzelmē.
Bija dzirdējis Balsi, kas viņu vadīja.
Tagad Balss apklusa.
Palika viens pats ar savu vārdu
Ābrahams: Tas, kurš ieticēja pretēji cerībai.
Pēc mirkļa viņš uzcels sārtu,
iekurs uguni, sasies Īzāka rokas —
un — kas tad? Aizdegsies sārts...
Jau redz sevi kā miruša dēla tēvu,
Balss viņam to deva, bet tagad — atņem?
Ak, Ābraham, kas šajā Morijas zemes pakalnā kāp,
ir tāda tēvišķības robeža, tāds slieksnis, pār kuru tu nepārkāpsi.
Cits Tēvs šeit pieņems sava Dēla upuri.
Nebīsties, Ābraham, ej vien tālāk
un dari, kas tev jādara.
Tu būsi daudzu tautu tēvs,
dari, kas tev jādara, līdz galam.
Viņš pats tev apturēs roku,
kad tā būs gatava upura cirtienu veikt...
Viņš pats nepieļaus, ka tava roka izpilda
to, kas sirdī jau izpildīts.
Jā — tava roka sastings gaisā.
Viņš pats to apturēs.
Un no šī laika pakalns Morijas zemē kļūs par gaidīšanu —
jo uz tā ir jāpiepildās noslēpumam.
4. Derības Dievs
Ak, Ābraham! Tas, kurš ienāca cilvēka vēsturē,
vēlas tikai caur tevi atklāt šo noslēpumu,
kas apslēpts kopš pasaules radīšanas,
noslēpumu, kas senāks par pasauli!
Ja šodien mēs ceļojam uz vietām,
no kurienes Ābrahams reiz devās ceļā,
kur dzirdēja Balsi, kur piepildījās apsolījums,
tad tāpēc,
lai nostātos uz sliekšņa —
lai nokļūtu līdz Derības sākumam.
Jo Dievs Ābrahamam atklāja,
ko tēvam nozīmē sava dēla upuris — upurnāve.
Ak, Ābraham — Dievs tā mīlēja pasauli,
ka deva savu Dēlu, lai katrs, kas Viņam tic,
iemanto mūžīgo dzīvi.
— Apstājies —
Es sevī nesu tavu vārdu,
šis vārds ir tās Derības zīme,
ko noslēdza ar tevi Mūžīgais Vārds
pirms pasaule tapa.
Atceries šo vietu, kad no šejienes aiziesi, —
tā gaidīs savu dienu —
[7] Trīs redzēja, bet vienu pielūdza (lat.).
©