Mīļā Gita,
Liels paldies, ka man uzticējāt savu „grēksūdzi”. Man jāatzīstas, ka biju dziļi aizkustināta, lasot, ko jums ir nācies izciest bērnībā (jo tikai tā to varu nosaukt) un to, ko piedzīvojiet pašlaik attiecībās ar Jums tuvajiem cilvēkiem. Iekšēji man ir radies iespaids, ka Jūs pati jau esiet ļoti tuvu atbildei, kāpēc tā ir noticis. Droši vien – Jums nav viegli sevī pieņemt apziņu, ka šobrīd jūtaties nelaimīga un nemīlēta... un varbūt – pat kaut kādā veidā paša Dieva nemīlēta. ( Šeit jau nav runa par nemainīgajām ticības patiesībām, ko ar saprātu pieņemam. Lai arī zinām, ka Dievs mūs visus mīl ar beznosacījuma mīlestību un mīl nepārtraukti, tomēr tas ir tik cilvēcīgi – just, ka mūsu emocijas apgalvo kaut ko pavisam pretēju.) Tam visam, protams, ir savi iemesli, kas slēpjas mūsu iepriekšējā pieredzē. Tomēr, no otras puses, kaut arī nespējam izmainīt faktus un situācijas mūsu dzīvēs, vienmēr varam mainīt mūsu attieksmi pret lietām!!!

Varbūt Jūs jautāsiet, kāpēc es domāju, ka Jūs pati esiet tuvu atbildei. Šī sajūta man radās tāpēc, ka Jūs iesākāt savu stāstu ar bērnībā piedzīvoto patēva attieksmi pret Jums, kas nenoliedzami var būt Jūsu pašreizējo problēmu sakne. Tiešām augsti vērtēju šo jūsu spēju saukt lietas vārdos, bez izpušķojumiem, jo pirmais solis, ko varam darīt savas attieksmes maiņā un savu emociju sakārtošanas labad, ir – ierādīt šīm emocijām vietu izpausties!!! Neslēpt tās vismaz sev pašiem. Pieļauju, ka toreiz sajutāties pazemota, nevērtīga kā sieviete, mīlestības necienīga. Kā tāda, kuru neviens vīrietis nespēs mīlēt. Līdzīgas situācijas ir nācies piedzīvot ļoti daudzām sievietēm – nekad nedzirdēt no saviem tētiem, ka viņas ir skaistas, sievišķīgas, ka viņas ir „mazās princesītes”. Bet tieši tādas taču ir katras meitenes (sievietes) dziļākās ilgas!!! Un tieši tētu izteiktais viedoklis kalpo par pamatu tālākajai pašapziņas un pašcieņas izjūtas veidošanai. Iespējams, ka tieši šīs pašapziņas un arī pašcieņas Jums trūka brīdī, kas piekritāt veidot dziļākas attiecības ar cilvēkiem, kuri nerēķinājās ar Jums, kuri Jūs pazemoja... Ļoti bieži mēs savās dzīvēs „kopējam” no bērnības iznestos ģimenes modeļus, jo tie palīdz mums „spēlēt lomas”, kuras esam jau apguvuši iepriekš. (Tāpēc nereti meitenes, kuru tēvi ir dzēruši, apprec tieši alkoholiķus, vai arī – vardarbīgus cilvēkus, ja ģimenē ir tikusi piedzīvota vardarbība.)

Man šķiet, ka Jūs pati jau esiet nonākusi pie šādas vai vismaz līdzīgas atbildes. Patiesībā jau vienīgi Jūs pati variet šķetināt Jūsu „atmiņu kamolu” pagātnes virzienā, lai ieraudzītu šīs kopsakarības, kā arī – lai uztaustītu savā sirdī tās vietas, kurās tikāt stipri ievainota, sabradāta, kur iekšēji kaut kas Jūsos tika salauzts un iznīcināts. Nenoliedzami, šīs sāpju vietas var modināt Jūsos skumjas un nožēlu, tomēr tās ļauj atsaukt atmiņā arī piedzīvoto netaisnības sajūtu. Netaisnības sajūta, iespējams, var izsaukt dusmas pret šiem cilvēkiem, kas Jūs sāpinājuši. Ļoti svarīgi ir nebēgt no savām iekšējām dusmām, aizvainojuma, jo tieši šīs emocijas var kļūt par impulsu un dzinējspēku kaut ko mainīt savā dzīvē un attieksmē pret sevi un līdzcilvēkiem. Lai pateiktu – „nē, es neesmu pelnījusi, ka pret mani tā izturas!”, lai nostātos it kā „uz savām kājām”, lai nostiprinātu savu pašcieņu. Patiešām, Jums ir sava vērtība, kas slēpjas Jūsos (pat ja arī neviens no līdzšinējiem vīriešiem to nav spējis novērtēt!!!) Iedomājieties, 100 latu naudaszīme taču nezaudē savu vērtību, pat ja kāds to ir saburzījis!

Ko darīt ar sāpinātajām emocijām, kas „savēlušās kamolā” pa šiem gadiem? Es nezinu, vai mans padoms Jums būs kaut cik noderīgs, tomēr es ieteiktu tās vienkārši izteikt, izpaust, pat izkliegt no sevis!!!  Terapijā bieži vien tiek pielietota „tukšā krēsla” metode, kad vienkārši iztēlojamies, ka mums pretī stāvošā krēslā sēž cilvēks, ar kuru mums nav nokārtots „emocionālais bizness” (kuram neesam izteikuši to, cik ļoti viņš mūs ir sāpinājis). Tā ir iespēja izteikt skaļi vārdos to, kas bijis visdziļāk apslēpts, kas viesis dusmas, kas zemapziņā atstājis iespaidu uz mūsu pašreizējiem lēmumiem un kļūdām. Es zinu, ka daudzi cilvēki ir sajutuši iekšēju atvieglojumi pēc tam, kad tiem ir tikusi dota iespēja vienkārši skaļā balsī no sirds dziļumiem izkliegt vārdus: „Tēti! Mamma!”, tādējādi pieskaroties vietām, kurās  piedzīvotas pirmatnējās sāpes un nepiepildītu ilgu sajūta.

Savā vēstulē Jūs izteicāt raizes par to, ka nespējat nesavtīgi mīlēt, bet no otras puses atzīstiet, ka esiet kļūdījusies savos centienos vienmēr uzņemties visu atbildību par sev tuvajiem vīriešiem, kā arī maldījusies, domājot, ka ar savu mīlestību viņus spēsiet pārveidot. Es domāju, ka mīlestība reizēm ir pārāk plaši un neviennozīmīgi saprasts jēdziens – Jēzus, aicinot mūs mīlēt savus tuvākos, noteikti nedomāja  ‘aklu’ mīlestību. Domāju, ka mīlestība spēj izmainīt apkārtējos, bet tomēr – nekad tas nenotiek bez šo apkārtējo cilvēku vēlēšanās un centieniem... Es domāju, ka Jūsu lielās mīlestības un kalpošanas rezerves ir ļoti nepieciešamas Jūsu bērniem, tā ir vislabākā ‘investīcija’ viņu nākotnes labad. Es domāju, ka Jums nevajag uztraukties par to, ka bērniem varētu būt līdzīgs liktenis kā Jums... Tas, ko variet darīt no savas puses – saglabājiet labu kontaktu ar viņiem, novērtējiet viņu uzticēšanos Jums. Vienkārši novēliet Viņus Dieva gādībai un aizsardzībai, jo Kunga ceļi ir neizdibināmi tajā, kā Viņš pieskaras un dziedē mūsu salauztās sirdis. Es tiešām dziļi ticu, ka Viņš spēj mūs katru - salauztu, panicinātu, sabradātu – atkal „salikt kopā” un iedvest mūsos „jaunu dvašu”. Rētas jau paliks neizbēgami, tomēr tās vairs nebūs sāpju vietas, bet gan piedzīvotās žēlastības un dziedināšanas apliecinājums. Arī Jēzus rētas neizgaisa pēc Viņa augšāmcelšanās, bet kalpoja mācekļu augšanai ticībā...

Novēlot Jūs un Jūsu ģimeni Dieva gādīgajai mīlestībai un paturot lūgšanā –
m. Inese Ieva