„PRIESTERIEM VELTĪTAJĀ GADĀ – par sev tuvu SVĒTO priesteru dzīvesstāstiem un garīgo pieredzi stāstīja LATVIJAS PRIESTERI!”

No 2009. gada oktobra līdz 2010. gada maijam Bezvainīgās Marijas māsu kalpoņu klosteris bija vieta, kur ik mēneša otrajā sestdienā satikās cilvēki no visdažādākajām Latvijas pilsētām, lai izbaudītu īpaši personīgu laiku Dieva klātbūtnē. Katrā no tikšanās reizēm klosterī viesojās kāds Latvijas priesteris, līdz ar to katra sestdiena izvērtās pilnīgi citādāka, tomēr bija arī tādi kā „pamatakmentiņi”, kas nemainījās, mainoties priesteriem un dalībniekiem, - mācība, adorācija, grēksūdzes, neliela slavēšana un, protams, Svētā Mise, kā arī agape.

	14. novembris (2009) - rekolekcijas par svētīgo Juri Matulēviču.Vada: pr. Dmitrijs Artjomovs MIC. (11 bildes)
	16. janvāris (2010) - rekolekcijas par svēto Arsas Prāvestu. Vada: pr. Arnis Maziļevskis. (25 bildes)
	13. februāris (2010) - rekolekcijas par godināmo bp Boļeslavu Sloskānu. Vada: pr. Andris Kravalis. (15 bildes)
	17. aprīlis (2010) - rekolekcijas par svētīgo Šarlu de Fuko. Vada: pr. Ilmārs Tolstovs. (76 bildes)
	8. maijs (2010) - rekolekcijas par pr. Emiliēnu Tardifu. Vada: pr. Ronalds Melkers. (19 bildes)

Lai gan mācības šķita tik dažādas, to temats bija viens – svētie un svētīgie priesteri, jo šis gads taču ir priesteriem veltītais Jāņa Marijas Vianeja gads. Katrs priesteris bija izraudzījies sev tuvu priesteri un ar viņu iepazīstināja rekolekciju apmeklētājus. Lai gan ikviens no mums varētu nosaukt vairākus svētos vai svētīgos priesterus, rekolekcijas atklāja, ka patiesībā viņu ir daudz vairāk. Katra mācība ļāva ielūkoties kāda svētā garīgajā pasaulē un izraisīja dažādas pārdomas, kas mudināja vēl vairāk sakārtot katra paša īpašās attiecības ar Dievu.

Interesanti, ka visi priesteri bija izvēlējušies svētos (vai svētīgos), kas dzīvojuši pēdējos gadsimtos, tātad bija redzamas bija arī svēto fotogrāfijas (filmā par god. Boļeslavu Sloskānu bija pat kadri, kur viņš spēlē kriketu un pikojas), kas viņu klātbūtni darīja vēl sajūtamāku. Šī vēlme iepazīties, varbūt pat „sadraudzēties” ar svētajiem priesteriem bija tā, kas lika gaidīt katru nākamo tikšanās reizi ar lielu prieku un interesi. Šī intriga īpaši bija jūtama, gaidot pēdējo tikšanās reizi, jo pr. Ronalds Melkers priesteri, par kuru viņš vēlējās runāt, pat māsām neatklāja līdz maija otrās sestdienas rekolekciju sākumam.

Nostiprinot draudzību ar Dievu, svarīgs mirklis bija arī adorācija. Tas bija laiks, kad ielūkoties dziļāk sirdī, domājot arī par svēto piemēriem. Bieži vien adorāciju papildināja slavēšana ar dažādām dziesmām, divas reizes klosteri apciemoja arī baptistu slavēšanas grupa Kaspara Ezeriņa vadībā. Pēc tam šo kopību ar Jēzu vēl vairāk varējām atklāt Svētajā Misē, kas bija arī turpinājums mācībai, jo arī sprediķī bija sajūtama svētā klātbūtne.

Tas, kas katru reizi notika pēc Svētās Mises noteikti bija Svētā Gara darbs, jo grūti atcerēties divas pēcpusdienas, kas būtu norisinājušās līdzīgi. Reizēm pēc agapes, kas sekoja pēc Mises, bija dalīšanās par kādu jautājumu saistībā ar Evaņģēliju, taču citas reizes vakara norise bija īsts pārsteigums visiem. Tā, piemēram, kādā saulainā aprīļa sestdienas pēcpusdienā, kas garāmgājējiem noteikti likās visai parasta, mēs, svētā Damiāna krustam pa priekšu ejot, devāmies uz netālu esošo Dzegužkalnu, lūdzoties rožukroni un dziedot dziesmas, lai vēlāk kopā pulcētos Sv. Jāzepa baznīcā uz vēl vienu konferenci, ko vadīja pr. Ilmārs Tolstovs.

Šīs rekolekcijas noteikti atstāja skaistus „nospiedumus” ikviena, kas tās bija apmeklējis, sirdī. Par to stāsta arī liecības:

Inta: Ikmēnesi manā pastkastītē ienāca uzaicinājums piedalīties kārtējās rekolekcijās, kur Latvijas priesteris stāsta par sev tuvā, bet nu jau mūžībā aizgājušā priestera garīgo mantojumu, ko viņš atstāja sekojot Kristum uz zemes. Klausoties par izvēlēto priesteru dzīvesstāstiem un kalpojumu, sapratu, ka katram priesterim varētu izvēlēties devīzi – “upuris par brāļiem” (varētu piebilst – arī māsām), kā to savulaik izvēlējās Boļeslavs Sloskāns, kad viņu iesvētīja par bīskapu. Visvairāk pārsteidza upurgatavība un uzticība mīlestībai uz Kristu, neskatoties uz pārdzīvotām vajāšanām. Tāpēc radās priekšstats, ka būt par priesteri – tā nav privilēģija, bet aicinājums būt nemitīgā gatavībā tikt ietērptam spēkā no augšienes. Mātei Terēzai katrs priesteris bija „alter Christus" jeb otrs Kristus. Visvairāk to izjutu svētās Mises laikā un  grēksūdzē, jo šajās rekolekcijās Dievam labpatikās man atgādināt manas vājības un grēkus. Bet, tai pašā laikā caur Izlīgšanas sakramentu piedzīvoju atbrīvošanu no šķietami nepārvaramām vājībām, vienlaicīgi saņemot mierinājumu un atspirdzinājumu savai dvēselei. Skatoties uz priesteru kalpojuma augļiem, pēkšņi apjautu, cik ierobežots ir mans priekšstats par Dieva visvarenību. Uz mani varētu attiecināt Jēzus teikto: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?". Tai pašā laikā iepriecina, ka Dievs mūs nepārstāj mīlēt pazīstot mūsu vājumu un nepastāvību, bet sūta mums sava dēla Jēzus Kristus sekotājus - priesterus, kuru rokās ir debesu valstības atslēgas.

Anete: Visam rekolekciju ciklam cauri vijās pieci vārdi - ticība, brīvība, drosme, ciešanas un mīlestība. Nevaru apgalvot, ka tiešām visi šie vārdi tika minēti rekolekcijās, bet par sevi varu teikt droši, ka tos sadzirdēju.
Pieci nozīmīgi aspekti, kas palīdz iet šo ceļu uz svētumu. Mani uzrunāja, katra svētā un svētīgā priestera ticība. Tā bija stabils pamats un tā bija pilnībā atdalīta no emocijām. Brīvība, kas mājoja šajos priesteros ir kā paraugs - vismaz man. Ir tik labi dzīvot un nebaidīties, ko citi teiks un ko padomās, kas ar mani notiks, ja uzzinās par manu ticību. Pildot Dieva gribu, cilvēks nevar gribēt būt saprasts. Es ilgojos pēc brīvības. Drosme - bez tās nav iespējams īstenot Dieva doto aicinājumu, tā ir atteikšanās no sevis, no cilvēkiem, no lietām un vietām. Tāpēc, domāju, ka drosme bez brīvības un ticības nav iespējama.
Ciešanas mani uzrunāja visvairāk, jo man tās saistās ar vientulību, kas ir tik nepieciešama, lai satiktos viens pret viens ar Dievu. Tas laikam ir tas tuksnesis, kur satiekas Dievs un cilvēks, kad atklājas ciešanu pestījošais noslēpums. Darot arī mazas lietas var kļūt par svētu cilvēku, galvenais to darīt ar mīlestību un gaidīt, kad Dievs liks mums apstāties un priecāties par savu padarīto darbu - kopā ar Viņu. Ceļš uz svētumu arī palīdz saprast, kāpēc Jēzum bija jāmirst mūsu dēļ. Tam visam pāri stāv Mīlestība, kas ir ikviena cilvēka aicinājums.Mīlestība ir skaistākais aicinājums un Radītāja skaistākā dziesma, kas skanēja šajos svētajos, un bez kuras nevar pastāvēt radība. Nebaidīties no nāves  - ļaut sevi nogalināt, tā teica priesteris Ilmārs vienā no rekolekciju dienām. Galu galā bez mīlestības ciest ir grūti, jo Mīlestība palīdz piešķirt visam Jēgu.Arī man ir aicinājums tāpat kā jums visiem - Mīlestība! Lai jums veicas! 

Ar prieku gaidu jaunu rekolekciju ciklu, lai vēlreiz ļautu Dievam sevi pārsteigt!

• oktobris - t. Staņislavs Kovaļskis - par svētīgo tēvu Honorātu, kapucīnu
• novembris - pr. Dmitrijs Artjomovs - par svētīgo bīskapu Juri Matulēviču
• decembris - pr. Jaroslavs Nendza - par svēto tēvu Rafalu Kaļinovski
• janvāris - pr. Arnis Maziļevskis - par Arsas prāvestu Jāni Mariju Vianeju
• februāris - pr. Andris Kravalis - par godināmo bīskapu Boļeslavu Sloskānu
• marts - pr. Aleksandrs Stepanovs - par priesteri Don Benci
• aprīlis - pr. Ilmārs Tolstovs - par svētīgo pr. Šarlu de Fuko
• maijs - pr. Ronalds Melkers - par priesteri Emiliēnu Tardifu