Labdien!
Es nezinu, vai spēšu uzrakstīt tā kā jūtos, precīzāk, kas ar mani notiek.
Esmu izmisusi un dusmīga uz savu cilvēcisko "es", jo uz sevi nevaru dusmoties, jo zinu, ka esmu brīnišķi Dieva radīta būtne, kas būtībā līdzīga Viņam, taču esmu grēkojusi pret Viņu un to saprotu, taču nezinu, kā lai apstājos (tas, manuprāt, ir īstais vārds...).
 
Esmu kristiete un apmeklēju baznīcu. Pēdējā laikā gan retāk. Savā ziņā tāpēc, ka man ir kauns Dieva priekšā, ka ļaujos kārdinājumiem un dažkārt turpinu darīt, kaut arī tieši tajā brīdī apzinos, ka daru nepareizi. Zinu, bet nespēju sevi "savākt" un nobremzēt. Šo tukšumu un plaisu dvēselē vēl papildina tas, ka taču zinu, šādi uzvedoties es zaudēšu Debesu Valstību.
 
Mēģināšu uzrakstīt, kas tie par pārkāpumiem, lai vieglāk saprast...
Svētdienas rīts, gribu aiziet uz Misi -- ai, aiziešu vakarā, vakarā - galva sāp, slinkums kaut kur braukt, jo ārā ir auksti, filma forša iet, un vēl simtiem attaisnojumu...Aizbildinājumi ir daudz, bet iekšēji zinu, ka man pašai būtu labāk, ja ietu, zinu, ka tā es saņemtu no Dieva spēku cīnīties, un tomēr palieku mājās vai kur nu tad atrodos...
Man nav vēl otrās pusītes, jo zinu, ka Dievam ir savi plāni uz manu dzīvi (varbūt Viņš mani sargā? Varbūt es vēl neesmu īsti tam gatava? Es nezinu, kāpēc, to zina tikai Viņš pats.), taču es tik ļoti ilgojos pēc tā, lai man būtu kāds blakus, kāds īpašs cilvēciņš, kuru mīlēt, rūpēties, kuram varētu dot visu to maigumu, kas manī ir. Piekrītu - to visu es varētu dot citiem cilvēkiem, piemēram, rūpējoties par citiem cilvēkiem, bērniem, vecīšiem utt., taču es vēlos arī pretī saņemt to, ko vēlos dot. Tas saistīts arī ar fizisko tuvību. Es bieži iztēlojos, ka esmu kopā ar kādu puisi, ar kuru kādu laiku satikos. Izšķīros ar viņu, tikai tāpēc, ka viņš vēlējās vairāk kā tikai draudzību (arī seksuālas attiecības), bet es atteicos, jo vēlējos būt patiess Dieva bērns un saglabāt sevi šķīstu savam vīram. Tagad, kad esam jau kādu laiku šķirti, daudz domāju par puisi, jo biju viņam patiesi pieķērusies, iemīlējusies. Brīžiem gribas viņam piezvanīt un pateikt, ka vēlos viņu atpakaļ, ka esmu gatava arī uz kaut ko vairāk... kaut kur esmu uz viņu dusmīga, jo biju viņam izstāstījusi par savu nostāju. Vienu brīdi biju ļoti laimīga, jo likās, ka viņš mani saprot un pat atbalsta, bet vienā brīdī es sapratu, ka viņam nepietiek ar to, ka esam kopā, iepazīstam viens otru dažādās dzīves situācijās, atklāti runājamies utt. Vismaz es domāju, ka abi esam atklāti.... tad viņš pazuda. Aizbildinājās ar to, ka viņam šobrīd nav mašīnas un tāpēc nevaram vairs satikties (viņš iekļuva avārijā un sadauzīja savu ilgi loloto sapņu mašīnu). Mēģināju ar viņu izrunāties, piedāvāju aizbraukt līdz viņam un paskaidrot, ka tas taču šobrīd nav tik svarīgi, bet pretī dzirdēju pārmetumu, ka tam nav jēgas, jo es tāpat nedošot viņam to, kas šobrīd viņam visvairāk ir vadzīgs (to sakot, viņš domāja par fizisko tuvību, jo iepriekšējā dienā man minēja, ka to ļoti vēloties, es atteicu un mēģināju atgādināt par mūsu sarunu, kuru kā man likās viņš uztvēra ļoti pozitīvi. Tajā brīdī viņš neko neatbildēja.). Es ļoti pārdzīvoju, kad izšķīrāmies. Precīzāk, ka viņš pazuda, jo pēc tam mēs vairs netikāmies. Neesmu viņam zvanījusi, taču man ir bailes arī par to, ka šī brīža situācijā, kurā atrodos, precīzāk, manas sirds ir izmisumā, es varētu izdarīt muļķības, ko vēlāk nožēlotu. Piemēram, ka varētu pārgulēt ar kādu, kas par mani izrādītu interesi un vēlētos draudzēties. Zinu, ka tas ir nepareizi un tomēr...
Rakstot šo visu garo "penteri", sapratu, ka uz baznīcu sāku iet retāk tad, kad satikos ar šo puisi. Drošvien teiksiet, lai lūdzos, taču nespēju, nespēju patiesi lūgties. Grūti pat skaitīt lūgšanas. Negribas... Un atkal krītu kārdināšanā - NELŪGTIES, tieši to taču ragainais vēlas... un es pakļaujos viņa ietekmei... Jo dziļāk es krītu šajos grēkos, jo mazāk es pretojos ļaunajam.
Ļaunākais ir tas, ka es taču visu zinu par Dieva apsolījumu... nu kāpēc es atkal un atkal klūpu? Kāpēc ļauju pieskarties ļaunajam radījumam manai dvēselei, kurā plosās tukšums un aukstums, tā salst un lēnām sastingst... Tā līdzinās Sniega karalienei, kurā nav mīlestības... tad jau sanāk, ka manī nav mīlestības, bet ja nav mīlsetības, tad cilvēks vairs nav cienīgs saukties par Dieva bērnu, līdz viņš iemācās mīlēt. Tad kā lai es iemācos atkal mīlēt? Mīlēt Dievu, mīlēt sevi un attiekties no miesas kārībām, spēt atkal lūgties ar ticību un cerību. Kā lai pārvaru savu lepnību? Es tā izsecināju, ka tā varētu būt lepnība. Kā lai atgriežos, ja jūtu sevī tik lielu kaunu, ka nobloķēju sevī vēlēšanos iet pie Dieva un lūgt Viņam piedošanu?
Es ceru, ka visā šajā garajā palagā es esmu pateikusi, kas ar mani notiek....
 
Paldies jau iepriekš par laiku un atsaucību, ko jūsu man veltat.
 
Lai Dievs palīdz man tikt atpakļ uz pareizā ceļa, un jums vienmēr palikt Dieva mīlestībā un laimē, ko sniedz Viņa klātbūtne.  

Ar cieņu, Agnese...

Labdien, Agnese!

Paldies par Tavu  vēstuli, kurā Tu dalies ar to, ko piedzīvo un izjūti dziļi sirdī. To vairākkārt pārlasot, man rodas iespaids, ka Tu proti ieskatīties sevī, analizēt, redzēt cēloņsakarības, kas rodas pieņemot tādu un ne citādāku rīcības virzienu. Šķiet, ka nojaušu, Tavas izjūtas, par kurām raksti – „esmu grēkojusi pret Viņu un to saprotu, taču nezinu, kā lai apstājos”. Ir cilvēkā kaut kāds noslēpums, pirmdzimtā grēka atstātais „ērkšķis”, ko apustulis Pāvils izsaka vārdos: „Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. (..) Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” (Rm 7, 28-23)

Kā tomēr „savākt sevi” un „nobremzēt”? Kā jau nojaut, šis uzdevums cilvēkam vienam pašam nav pa spēkam, tikai un vienīgi kopā ar Dievu tas var izdoties!!! Jo to, „ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.” (Rm 8, 3 - 4)  Turklāt, ir svarīgi uzstādīt sev sasniedzamus, konkrētus, ne pārāk augstus mērķus, kurus ir iespējams realizēt, un tad konsekventi tos pildīt, neraugoties uz garastāvokli, laika apstākļiem, aizņemtību utt. (piem. apņemšanās iesākt dienu ar īsu lūgšanu, nepalaist garām nevienu svētdienu bez Svētas Mises – dienas svarīgākā notikuma). Tas stiprina gribu, palīdz veidot raksturu, briedina pastāvību ticībā, uztur dvēseli  nemitīgā kontaktā ar Dievu. Ja gadījumā sanāk  paklupt, nevajadzētu uzreiz krist izmisumā, bet gan labāk uzreiz steigties pie Tēva, atzīstot savu bezpalīdzību. Atceries mazo svēto Terēzīti? Viņa nepārdzīvoja to, ka bija vāja, bet gan drīzāk uzskatīja to par savu priekšrocību, lai lūgtu Dievu pacelt viņu. Ja klausāmies ļaunā gara iedvestajās domās (esmu nekam nederīga, nekas man neizdodas, nekas nemainīsies, nekam nav jēgas utt.), tad nemanot iekļūstam apburtā lokā. Šis „aplis” ir īpašs ļaunā gara „kontroles” paņēmiens - pēc kritiena grēkā, tā vietā lai lūgtu piedošanu Kungam un turpinātu iesākto ceļu, cilvēks mokās sirdsapziņas pārmetumos un slimīgā vainas apziņā (nu, kā nu es tā varēju!!!!), tas automātiski pazemina viņa pašvērtību (man nekas nekad nevar sanākt!). Tad arī zūd motivācija turpināt iesākto apņemšanos, un  nākamajā reizē grēks atkārtojas. Aplis noslēdzas un aizsākas no jauna – vien dziļāk un dziļāk bezdibenī... Tu pati to esi ievērojusi – „jo dziļāk es krītu šajos grēkos, jo mazāk es pretojos ļaunajam”. Man patīk kāds vienkāršs salīdzinājums – konfesionāls ir kā „veļas mašīna” – Dievs gaida, lai mēs nākam izmazgāt savas drēbes, nevis visu laiku gaužamies un Viņam pārmetam to, ka svīstam un kļūstam netīri! Garīgajai cīņai ir nepieciešams spēks, kuru varam gūt vienīgi caur lūšanu un Sakramentiem.

Turklāt, manuprāt, Tu esi ļoti labi apjautusi, kas ir Tavas attālināšanās no Kunga pamatā – Tu raksti par savu draugu, kura vērtības būtiski atšķīrās no Tavējām, kā arī par citām „konkurējošām lietām”, kuras Tu izvēlējies svētdienas dievkalpojuma vietā. Pēc manām domām – runa ir par Tavām prioritātēm. Katru dienu mēs stāvam tūkstoš mazu izvēļu priekšā un tieši šie mazie lēmumu nosaka to, kurā virzienā ejam. Bieži vien mums ir grūti pieņemt pareizos lēmumus, kaut gan dziļi iekšēji apjaušam, ka tie būtu gudrākais veids, kā rīkoties (piemēram, bēgam no lūgšanas, kad esam sliktā omā vai esam grēkojuši, kaut gan tieši tad to vajadzētu darīt visvairāk.). Mums pietrūkst uzticēšanās Kungam!!! Gluži vienkārši neticam, ka Viņa dotie padomi un baušļi ir mums par svētību. Šeit es domāju arī pirmslaulību šķīstību. Pasaules acīs tā liekas nevajadzīga, bieži izsmieta, Baznīcas uzspiesta tradīcija. Tās vērtību ļauts iepazīt  vienīgi tiem, kas ar Dieva žēlastību ir sagaidījuši īsto tuvības brīdi. „Īsta mīlestība gaida” – šeit ir runa tikai un vienīgi par paļāvības pilnu uzticēšanos Kungam, kurš mūs gatavo kaut kam lielākam un skaistākam, nekā tas, ko mēs varētu tagad uz savu roku „iegūt un izbaudīt”. Ir starpība starp ēšanu bistro un kopīgām vakariņām ģimenes lokā Ziemassvētku vakarā – ēdiens var būt tas pats, bet šīs divas lietas nav salīdzināmas emocionālā nozīmīguma ziņā!!! Diemžēl mūsdienās cilvēki izvēlās „bistro” variantus, bet pēc tam paši brīnās par seksuālo nesaderību, attiecību trauslumu, virspusīgumu...

Lai Tevi nepārsteidz tas, ka izjūti sevī dziļi cilvēcisku „izsalkumu” pēc mīlestības un intīmas tuvības -  tā Dievs mūs ir veidojis (ne – pašpietiekamus) un paldies Viņam par to!!! Viņš vislabāk zina Tavas iekšējās ilgas, skumjas, vientulību, bet saka: „Pacieties! Īsta mīlestība gaida.” Lai Tev par stiprinājumu ir apziņa, ka daudzi citi jaunieši ir pieņēmuši lēmumu, saglabāt sevi neskartus īstajam dzīvesbiedram. Tāpat arī daudzi izvēlas sevi veltīt Dievam konsekrētajā dzīvē, ar to dodot liecību pasaulei, ka šķīstība ir iespējama! Dzīve celibātā nepadara cilvēku nabadzīgāku, nejūtīgāku, mazāk cilvēcisku, tieši otrādāk!!! Neļaujies ļaunajam sevi iebiedēt – ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Un pacietība sasniedz visu. Nebaidies uzticēties Dievam, iet savu ceļu kopā ar Viņu, nevis uz savu roku. Viņš NEKO Tev nevēlas atņemt, tieši otrādāk – vēlas Tev dāvāt VISU.

Pat arī tad, kad izvēlamies staigāt pa grēka ceļu un savu slikto ieradumu takām, Viņš no mums nekad neatsakās un gaida, gaida... Gaida, kamēr mēs piedzīvosim to, ka grēks atstāj vien zaudējuma, vilšanās un mieļu sajūtu... Bet līdz tam ir katram pašam jānonāk. Jo vairāk mēs darām vien to, kas mums pašiem šķiet patīkamāks (sniedz baudu), jo mazāk mums patīk, tas ko darām. Tas ir visu atkarību pamatmehānisms – „aizliegtais auglis”, kas reiz sniedza baudu, vairs neapmierina mūsos uzmodināto izsalkumu, sniedzamies pēc lielākas un lielākas devas. Jebkura atkarība atņem cilvēkam iekšējo jūtīgumu, prasmi priecāties, lūgties... Svēto Rakstu vārdi vairs nespēj uzrunāt sirdi... un cilvēks pazaudē sevi, skrienot pakaļ mazsvarīgiem mērķiem. Grēks, kas kļuvis par ieradumu,  noved pie iekšējās šķelšanās, kas nozīmē vien to, ka nespējam izdzīvot dzīvi pilnībā – „elpojam it kā tikai ar vienu plaušu”. Vienlaikus mēģinot iet divos virzienos, „kalpot diviem kungiem”, īstenībā paliekam uz vietas. Garīga nāve... Dievs mūs aicina patiešām uz kaut ko pavisam citu – „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no VISAS sirds un no VISAS dvēseles, un no VISA sava prāta”  (Mt 22, 37)... Tas, patiesībā, ir iekšējās vienotības, harmonijas un laimes noslēpums...

Nezinu, vai šī ir atbilstoša atbilde jautājumiem, kas rodas Tavā sirdī. Lai Kungs Tevi pats vada un uzrunā iekšējās iedvesmās, pamudinājumos. Lai nemitīgi atjauno Tavu sirdi, sekojot Viņa mīlestībai! Ja izjūti vēlēšanos, vienmēr vari uzrakstīt mums vēstuli, lai turpinātu šo iesākto sarunu.

Pieminot aizlūgšanās –
m. Inese Ieva