KOPĀBŪŠANA

Liecība par māsu kalpoņu un Ķīpsalas bērnu sadarbību

Kopš 2009. gada septembra esmu iesaistīta kalpošanā ar Ķīpsalas bērniem no paaugstināta riska ģimenēm vai, kā tos vēl mēdz saukt, ielas bērniem. Protams, šie divi jēdzieni viens otru neizslēdz, tomēr tas nav viens un tas pats, jo daži no šiem bērniem vienkārši nāk no ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, bet ielās viņi klīst savu draugu ietekmē.

Runājot par to, kas ir šie bērni, man gribas jautāt – kāpēc sabiedrība vēlas viņus sodīt? Vai tādēļ, ka nevēlas redzēt, kas notiek patiesībā? Vai tas ir egoisms? Katrā ziņā pasaulē nekas nenotiek tāpat vien! Tikai vēlos saprast, kāpēc vieniem sirdis ir aizvērtas, bet citi pamana šīs mazās dvēselītes, kuras cieš no pazemojumiem, vienaldzības, vardarbības, atstumtības un atstātības.

Kopš manas māsas iesaistīja mani šajā kalpošanā, nolēmu rakstīt diplomdarbu par bērniem no paaugstināta riska ģimenēm. Manas kalpošanas sākums bija baiļu pilns. Ieraugot Ķīpsalas pusaudžus, sapratu, ka tas nebūs vienkārši. Iepazinos ar dažiem zēniem, kuri regulāri nāca uz klosteri pēc zupas. Bija arī divas meitenes, kurās gan retāk nāca pie māsām. Man bija jāizdomā, ko es varētu darīt KOPĀ ar bērniem, kā viņus nodarbināt. Priekšnieces doma bija tāda, ka mēs ne tikai paēdinātu šos pusaudžus, bet veiktu arī katehēzi. Tomēr tas nenācās tik viegli, kā bijām iedomājušās, no bērnu puses es pat jutu pretestību šai mūsu idejai.

 

 

Pirmais, ko pamanīju jau pašā sākumā, bija tas, ka bērni pieprasa konkrētus uzdevumus, disciplīnu un tieši viņiem izplānotu laiku. Nedrīkstēju atļauties kaut mirkli būt bezdarbībā, jo pretējā gadījumā viņi kļuva pilnībā nevaldāmi. Tāpat pamanīju, ka meitenes no zēniem tomēr jānodala, jo kopā viņi nespēj sadarboties – traucē savstarpējo simpātiju izrādīšana viens otram.

Viss 2009 . gads ar šiem bērniem tika pavadīts brīvmākslā, jo nekad nevarēja zināt, kad viņi atnāks pie mums. Visbiežāk pie mums nāca zēns, kuram piemīt izteikta īpašība daudz fantazēt un stāstīt lietas, kuru viņam nav, bet kuras viņš vēlētos. Zēns bija tikai 13 gadus vecs, bet viņš bija izmēģinājis visas iespējamās atkarību izraisošās vielas. Interesanti, ka viņš baidījās no mūsu klostera kapelas un nekad tur nevēlējās palikt viens.

bildes (14)

Iepazinu arī vēl kādu citu zēnu, kurš nāk no ļoti smaga riska ģimenes. Manuprāt, viņa ģimenē valda liela vardarbība. Šis zēns savās sāpēs ir ļoti noslēgts, tādēļ ir pieņēmis smīdinātāja un izklaidētāja lomu, lai noslēptu no citiem to, ka viņš cieš. Jā, šim zēnam ir labas aktiera dotības! Varu droši apgalvot, ka viņš mani ļoti uzrunāja jau toreiz, kad redzēju viņu pirmo reizi. Mana sirds deg par šo zēnu! Vēlos arī piebilst, ka viņš grupā ir līderis – ja viņš nevēlas kaut ko darīt, tad arī pārējie bērni vairs nevēlas pildīt uzdoto uzdevumu.

Trešais zēns, kurš bieži mūs apmeklē, atšķiras no pārējiem ar to, ka viņš zina, ko vēlas, bet savas vēlmes viņš slēpj no saviem draugiem, jo baidās tikt apsmiets. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ nonācu pie secinājuma, ka jādarbojas ar katru atsevišķi, jo kopā viņi nav īsti un patiesi.

Kā jau minēju iepriekš, šie bērni ir brīvmākslinieki, viņi nāca pie mums tad, kad viņi to vēlējās. Gadījās arī klusuma pauze, jo viņi neizskaidrojama iemesla dēļ kādu laiku nenāca pie mums.

Aktīvs darbs ar Ķīpsalas bērniem atsākās 2010. gada 10. septembrī. Dievs man atsūtīja palīgu – kādu brīnišķīgu meiteni vārdā Liene, kura arī ir ļoti atvērta pret bērniem. Ar šo brīdi nopietni ķēros klāt nodarbību organizēšanai, kas notiek ik piektdienu no pulksten 18:00 līdz 20:00. Sapratu, ka katrai nodarbībai nepieciešams nemainīgs kodols un katrai nodarbībai jāsākas ar mazu lūgšanu. Sākumā bija viena liela problēma – bērni mani nedzirdēja, tādēļ nolēmu vispirms panākt to, ka viņi manī ieklausās. Izdomāju t. s. klausīšanās stafeti, kas liktu koncentrēties un sadzirdēt mani. Pēc klausīšanas stafetes sekoja dažādas aktivitātes: spēles, rotaļas vai konkursi.
Noslēgumā vienmēr ir  vakariņas, pirms kurām skaitām Tēvreizi. Esmu izgatavojusi sienas plakātu ar uzrakstītu Tēvreizi. Vakariņu laikā izrunājam dažādas bērniem aktuālas tēmas. Attiecībā uz katehēzi gribu piebilst, ka to realizēt ir ļoti sarežģīti, taču tas nav neiespējams.

bildes (25)

Nodarbību gaitā pamanīju nepilnības, kas traucēja sadarbību, piemēram, noteikumu trūkums, kā dēļ viegli varēja tikt pazaudētas robežas un viss aiziet pašplūsmā. Izrādījās, ka bērni nezina, ko viņi drīkst un ko nedrīkst darīt, tādēļ liku viņiem pašiem sev sastādīt noteikumus, vēlējos, lai bērni paši saprot, kas jāievēro, lai mēs varētu labāk kopā pavadīt laiku. Lieku uzsvaru uz KOPĀ PAVADĪTU LAIKU! Tas ir ļoti svarīgi! Tāpat svarīga ir uzticība, piedošana un atkal gaidīšana. Mēs abas ar Lieni bērniem vienmēr atkārtojām, ka gaidām viņus arī nākošajā reizē. Lai cik viegla vai smaga būtu bijusi nodarbība, mēs vienmēr teicām, ka bija forši būt kopā ar viņiem.

Visgrūtāk gāja tajās reizēs, kad viņi atnāca pie mums un teica: "Nu, izklaidējiet mūs!" Savukārt interesants brīdis bija konkurss Es esmu... Konkursā bija trīs jautājumi: 1) kas es esmu? 2) ko labu varu pateikt par savu draugu? 3) ko es protu? Konkurss nebija viegls, jo bērni neko nespēja par sevi pastāstīt. Viņi neprata pateikt, kas viņi ir, un parādīt, ko viņi prot. Viens zēns pat iesaucās: "Bet man nav talantu!" Tieši šīs zemās pašapziņas dēļ, ir jārīko pēc iespējas vairāk nodarbību, kas celtu bērnu pašapziņu, vai vienkārši jādod iespēju pateikt kaut ko labu par sevi.

bildes (39)

 

Tagad pastāstīšu par kādu īpašu notikumu – Adventa laiku un Ziemassvētkiem. Kopā ar bērniem cepām piparkūkas, veidojām Adventa vainagu un rakstījām vēstules Ziemassvētku vecītim. Ar māsām nolēmām 2010. gada 30. decembrī sagatavot Ziemassvētku eglīti Ķīpsalas apkaimes bērniem, pirms tam viņus apciemojot, lai varētu sastādīt dāvanu sarakstu. Šis uzdevums māsām neesot bijis viegls, jo no vienas otras mājas viņas pat tikušas padzītas. Dāvanu sagatavošanā pieteicās palīdzēt turīgās Ķīpsalas ģimenes, jo kāds zēns zvanījis  pie vienas bagātas sievietes nama durvīm sakot, ka viņam nekā neesot, un lūdzis palīdzību. Un, lai svētku prieks būtu pilnīgs, mēs uzaicinājām arī Ziemassvētku vecīti un Sniegbaltīti.

Ziemassvētku svinēšana sākās ar savstarpēju iepazīšanos. Sekoja Ziemassvētku stāsts par kādu vīru, kurš meklēja uguni, lai sasildītu savu ģimeni. Pēc stāsta ieradās arī pats Ziemassvētku vecītis un Sniegbaltīte ar līdzpaņemtajām dāvanām. Viņi abi kopā dalīja dāvanas bērniem, pretī saņemot dzejolīti vai laba vēlējumu. Interesanti – jo mazāks bija bērniņš, jo garāks dzejolis, un otrādi – jo lielāks bērns, jo īsāks dzejolis. Pēc dāvanu izsniegšanas kopīgi dziedājām Ziemassvētku dziesmas, gan latviešu, gan krievu valodā. Neizpalika arī kopīga agape un spēles. Lielākie bērni dāvinā saņēma novusa galdu, bet mazākos bērnus aicinājām uz svētdienas skolu sestdienās plkst. 16:00. Noslēgumā bija kopīgi foto, smaidi, savstarpēji laba vēlējumi un sirsnīgas atvadas, kā jau tas Ziemassvētku sirds siltumam pienākas.

Vēl nedaudz atgriežoties pie mūsu mīļajiem pusaudžiem, vēlos piebilst, ka viņi tomēr vēl IR bērni. Nesen kādā nodarbībā no zeķēm šuvām lelles mūsu mazajiem svētdienas skolas draugiem. Lelles zēniem izdevās ļoti skaistas.

 

Tā nu mums klājas!
Lai Dievs svētī jūs un mūs!